//
Jūtos mazliet līdz galam neizepojusi gaisu. Un mazliet pieēdusies. Mazliet silta un tīra. Vīraks ir aizpildījis manas istabas gaisa telpu. Diezgan skaisti vērot to darbībā. Pat, ja negribot nosalt neesmu atvērusi logu un pēc īsa brīža gaiss ir kļuvis par piesātinātu.
Otrdien nopirku beidzot vīraka vērtikāli turētāju un ceturtdien uztaisīju tādu pati. Diezgan īpašu vispār. Šķiet ļoti savādi (un reizē arī bēdīgi mazliet), ka nebiju iedomājusies atrisināt šo problēmu ar savām rociņām iepriekš. Nav tak tik sarežģīti kaut ko uzmeistarot. Pēdējā laikā vispār sevi pārsteidzu ar kaut kādiem savādiem izgājieniem. Nemanot esmu kļuvusi par 21.gadsmita patērētāju. Cerams gan, ka līdz grāmatām tas nenonāks un tās turpinās plūst manās rokās un plūst prom tāpat kā vārdi. Hm, vispār (šis ir mans janvāra pēdējā ceturkšņa vārds) 8 neatbildētās aptaustāmās vēstules pamatīgi ieliek 0 neatbildētajām virtuālajām vēstulēm. Bāc, negribu, lai mūsdienas pārņem tagadni. Vēl ne. Vēl mazliet.
Pēdējās divas nedēļas esmu spēlējusi paslēpes ar diletantismu (vārds, ko šodien izlasīju un nolēmu palietot kādu laiku intensīvāk, lai tas nokļūtu manā ilgtermiņa vārdu krātuvītē). Nu, un tas ir arī ļoti atbilstošs vārds visam, kas man te notikās. Tas, protams, ir milzīgs izmēros un nekādīgi nenoslēpjams teorētiski, bet realitātē ir izrādījies, ka vai nu esmu meistarīgāka, kā pašai liekas, vai arī diletantisms ir manā pusē un tam patīk kautrīgi slēpties no atbildīgo acīm.
Vispār diezgan interesanti, kā uzrakstītais mainās dienas gaitā. Kaut kad sev pierakstīju, ka rīts ir miris, diena ir vecumdienas, vakari ir pusmužs un nakts ir bērnība. Liekas, ka tas bija tad, kad rītos nedejoju. Var jau gadīties, ka pati sev nocitēju dienas ritumu. Ak, filozofija man nenāk par labu. Vienmēr ir patīkami atrasties tais stundās, pat, ja liekas, ka skolotājai ne īsti patīku (viņa gan jau viens divi saprot, ka neko nezinu) un klausīties par citu labajām idejām. Tā vien šķiet, ka filozofija cenšas uzrakstīt instrukciju visai pasaulei. Nu, kā neizskaidrojamās lietas darbojas. Ir jauki beidzot gūt skaidrību, bet kaut kādā ziņā tas ierobežo. Tāpat kā brīvā tēma vai konkrēta tēma. Pazūd uztveres ēteriskums, jo, lai gan man vienmēr ir iespēja izdomāt citas versijas un nepiekrist jau esošajām vai tās vispār neņemt vērā, tomēr tās vienmēr uzpeld atmiņā, pat, ja netīši. Tā nu visas patīkami neizskaidrotās lietas kļūst nejauši izskaidrotas. Stulbi. (labi, labi, ir arī pārītis, ko nekad, šķiet, neizpratīšu, bet nevar zināt, vai labāk ir atstāt nenoskaidrotu vai noskaidrot. Nē, ne atvērtais daiļdarbs un visas iespējamās iespējas, bet mistērija.)
(šīs dziesmas nosaukums tikai nejauši sasaucas ar iepriekšminēto)
Ā, arī par sniegu. Kamēr tas vēl bija. To var uztvert kā sniegu un var uztvert kā mannā, kas izlieta ielās. Trešdien nācās iet cauri visai Vecrīgai pašā sniega kulminācijā. Nu, jo pēc iziešanas cauri Vecrīgai iekāpu milža peļķē. Liekas, ka Vecrīga ir labākā vieta, kur atrasties sniegā, jo tur starp veco bruģi un dīvaini saškiebtajiem namiņiem ir grūtības ar tā sašķūrēšanu un tad sniegs veido visvisādus citur īsti nemanāmus skatus. Tas bija jauki. Bridu tur un domāju, kā ļaudis ir pieraduši pie sniega. Neviens no tā nebaidās. Bet visur mētājas balta, bieza ūdens kārta! Vai pēc daudz daudz gadiem, kad visur cauru gadu mētāsies netīrumu kārta, ļaudis pret to izturēsies tikpat vienaldzīgi kā pret pulverizēto ūdeni?
//
Kaut kad nesen klusi atzinu, ka dzīve mani garlaiko. Tad gan uzreiz ņēmu savus vārdus atapakaļ, jo sapratu, ka tas ir akmens tikai manā lauciņā. Jāpacenšas starp akadēmisko trakumu iepiņķerēt kaut kādu emocionālu piepildījumu arī, jo nu man ir pat mazliet bail, ka vienudien vienkārši aizbēgšu no visa, nepabeigusi skolu. Vai pamodīšos kā vabole un neko vairāk vairs nevarēšu iesākt. Bet es negribu būt vabole. Gribu atkal būt es. Varbūt spēlēju paslēpes arī ar sevi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru