1. uzdevums

Bāc.

Bāc bāc bāc. Esmu blogu pārvērtusi no mazās prieka un lepnuma mapītes par nemiera un tukšuma izraisītāju. 

He, vai esmu teikusi, ka vienubrīs katra raudātvēlme noveda pie nošķaudīšanās? Tas bija diezgan smieklīgi, jo fiziski sajust kā "asaru kamols" kļūst par gļotādu kairinājumu un škaudījienu, bija kā censties nopirkt alkoholu 22:01. Lai gan..šķaudīt ir tik patīkami, kā eksplozīvs un neemocionāls asaru izlējiens. Žēl, ka tas notiek tik reti. Lai gan nē. Kas par daudz kas par skādi.Arī lasīt grāmatas ir patīkami tikai līdz tam brīdim, kad nav jāizlasa 400 lapaspuses 10 stundās. Vispār filozofijas skolotāja izteicās, ka grāmatas noteikti nav jāizlasa līdz beigām, ja to negribās vai ir galīgi neizturami. Ir ļoti morāli ok pagaršot un neizvēlēties kožļāt tālāk. Tas mazliet nesaskan ar izglītības normatīviem, taču, ja grāmats izmanto par analoģiju augststākās izglītības izvēlei, reizē tomēr nomierina manu neizlēmības rievu starp uzacīm.

Šodien kulturoloģijā uzzināju par plānu, ko Tolstojs sev sastādīja pēc studiju pamešanas. Tajā bija tik daudz mācīties vēlmes un tik daudz maza bērna vienkāršības, ka ievedu prātu apļdomās par mācībām. Par to, kāpēc mācības uztveru kā ienaidnieku, nevis sabiedroto, kāpēc ar tām cīnos, nevis izmantoju savā labā. Protams, ne tik melni vai balti viss ir, tomēr sen jau zudusi mana naivā interese par visu un vēlme uzzināt tikai uzzināšanas pēc. Ir tak tik ļoti vienkārši piesēst un izlasīt visu fizikas vai bioloģijas grāmatu tikai tāpēc, ka to var izdarīt. Izglītošanās mūsdienās ir tik pieejama kā vēl nekad (patiesībā gan jau diezgan pailgu laiciņu ir bijusi, bet nu tad jau es vēl nebiju, lai to izmantotu), tomēr liekas, ka jau kādu laiku sabiedrība ir iegrimusi tai obligativitātes apburtajā lokā, kurā tādēļ, ka ir jāmāc, negribās mācīties. Nu, vismaz šeit naivi sēžot, gribas domāt, ka, ja varētu neko neko nedarīt, cilvēki tomēr izrādītu lielāku pašiniciatīvu kā pašlaik. Protams, protams, sanāk, jau visvisādi izglītoties ārpus skolas un domāju, ka citiem vēl veiksmīgāk, taču iniciatīvas izrādīšana par iespēju izmantošanu liekas, ka ir mirusi gan. 

Pēdējās dienās daļa klases ir aplipusi ar tukšuma izjūtām. Vakar pusmiegā, guļot dīvāniņā, spriedelēju ar klasesbiedriem, kas gan ir izraisījis šo stāvokli, kurā it kā viss ir pieņemami, bet reizē arī liek atzīt, ka kaut kas nav. Nekā nav. Tukšums. Nonācu pie atzinuma, ka man pietrūkst piedzīvojumi. Pagājušā gada divpadsmitklasnieki tik nesavtīgi prata tajos iepīt visus, kam nebija žēl sava laika (un arī tos, kuriem dažkārt bija žēl, taču vienmēr tāpat bija vērts), ka daudz nepiepūloties (un ļoti iespējams pavadot mazliet laika skolā pēc stundām), atgadījās šādi tādi piedzīvojumi. Liekas, ka sarežģītākais ir nevis pāreja no patērētaja uz ražotāju, bet gan laika atrašana. Nu, ja kaut kas ir jāieplāno, tad to, protams, veic apzinīgi un daudz izvērtējot, bet tais pagātnes piedzīvojumos tas vienmēr notika tik ātri, ka nebija laika apzināt visus plānus vai arī iedomāties, ka varētu kaut kas laikiski neizdoties.

Kādu laiku jau mani ir pārņēmušas domas par neizdošanos. Domāju, kā īsti atšķir neizdevušos cilvēku no  tāda, kam viss izdevies. Vai tas aprobežojas tikai ar iekšēju apmierinājuma sajūtu vai laimes izjūtu, vai konkrētu ideju kvalitatīvu realizēšanu? Varbūt sava zobratiņa veiksmīgu ievietošanu sabiedrības kompleklsajā mehānismā? Gribās teikt, ka būt laimīgam pat, ja viss ir slikti, ir izcila atbilde, tomēr tā nekur neder - tā no zemākajiem punktiem ārā netikt. Vai ārēja neizdošanās tomēr nenozīmē neizdošanos un ārēja izdošanās arī nenozīmē izdošanos? Bet kā ar gadījumu, kad neesi laimīgs, kad viss ir labi? Vai tā arī ir neizdošanās? (He, he, pilnīgi gribās šeit kaut kur iebāzt Dirihlē principu, he he, būtu interesanti to aizņemties no matemātikas un iepazīstināt ar citām, ne tik teorētiskām un k un m nepārbāztām tēmām.) Trešā iespēja, kad viss ir lieliski un cilvēks ir laimīgs, ir mazliet garlaicīga, bet ceturtā ir interesanta: kad viss ir slikti un cilvēks ir nelaimīgs. Vai tā ir izdošanās? Jo nu, cilvēks atrodas stāvoklī, kas atbilst apkārtējiem apstākļiem, tad jau būtu jābūt. He, sākumā es nemaz nedefinēju izdošanos kā patīkamu, tur laikam arī slēpjas tā mana kļūda. Lai vai kā, ja reducē cilvēku līdz viņa iekšējam stāvoklim un atmet visus ārējos faktorus, tad arī nevar teikt, ka kaut kāds stāvoklis ir vairāk izdevies par pārējiem. Ārējos faktorus liekas, ka tomēr var iedalīt. Laikam pēc tiem tad arī secinu, ka neizdošanās ir mazliet novērojama, liekot noslēgt eksistences ķēdi (līdzīgi, kā saslēgt elektrisko ķēdi) man ar visiem apkārtējiem faktoriem un tādējādi vismaz rodot atbildi uz skolasbiedru tukšuma sajūtu. 

mazs KBJ

Un ko tālāk?

(viena no lietām, kas šogad skolā man pietrūkst, ir ukuleļošana. Ar mazu brīva laika brītiņu uzrašanos ceru, ka tā atgriezīsies mazliet. Varbūt ar šo. Varbūt ne ar šo.)