kaut kā

Ir šodiena. Šodiena bija vakar. Šodiena ir arī tagad. Šodiena ir katru dienu? Laikam jau tā. Bāc. Kur palikusi vakardiena un rītdiena? Vai tās arī ir šodienas? Vai tās vēl var vai jau vairs nevar ietekmēt?

Pašlaik esmu jau 6. ''sērijā''. Nolēmu, ka būtu gudri pirms filosofijas olimpiādes tomēr mazliet izmēģināt eseju rakstīšanas iebaidošo formu, no kā kopš septembra izvairos. Nu jāraksta par ekstensiālisma teoriju, kurai piekrītu, un nezinu, kā lai uzdrīkstos (hm, šo vārdu šeit laikam nekad vēl neesmu lietojusi). Kādu laiciņu neesmu izjutusi spēcīgas domas (ja neskaita satraukuma domas, bet tās nav īsti darbos izmantojamas, tikai satraukuma veicināšanai, tā liekas) un liekas, ka vairāk par burtisku lietu iemācīšanos neesmu spējīga veikt. Vispār arī liekas, ka vārdi iet uz riņķi šai blogā , es nesen uzdūros šim:

taču, ja vien nesaņemšos cītīgi patulkot, no tā būs mazas jēgas šīs vietas sakarā. Šovakar gan izjūtu mazliet prieka, ļoti iespējams tādēļ, ka izveidoju sarakstu ar lietām, ko kopš pamošanās esmu izdarījusi. Citādi šķita, ka neaizvilkšu sevi uz produktivitātes pusi. Problēma pat nav ar paveicamajiem darbiem, tie visi ir kļuvuši pat pārsteidzoši patīkami (piemēram, beidzot izlasīt pēdējo Studijas numuru, ko nopirku lidostā, vai izlasīt Ilzes doto Puškinu vai Šuškinu un diezgan padaudz citu grāmatiņu, vai pabeigt pāris gleznu vai izlasīt filosofijas tekstus vai uzrakstīt vēstules pāris cilvēkiem vai arī vienkārši iziet ārā), drīzāk kaut kādā bezjēdzīgas monotonitātes ieslīgšana, kas  ietver visas lietas, kas sniedz ātru apmierinājumu, bet neko dziļāku vai vērtīgāku. Slimība tur mazliet spēlē lomu, jo nevaru nekur ārpus mājas diži izkustēt, tomēr tās ietekmē ir ļoti savādi pamosties dienas gaišumā bez telefona un tikai pēc pāris brīžiem saprast, ka skolu šodien esmu nolēmusi neapmeklēt. Bet tas tomēr nedaudz atbrīvo dienas plānu, un liek man domāt, ka ir vairāk laika, kā patiesībā ir. Laikam ar laika apziņu vēl man jāiemācās sadarboties, tā varētu prasīt diezgan smalku saprašanu, lai vieksmīgi to piepildītu. Vai varbūt arī visi ir tikpat nožēlojami laika izlietošanā, kā es, un man nevajadzētu satraukties? (vai tieši pretēji, satraukties, ka visi nejēdzīgi izlieto savu laiku?) Nezinu, uz cik daudz no plus/mīnus gads no šodienas es pēc kādiem, piemēram, pieciem gadiem atskatīšos kā uz kaut ko vērtīgu. It kā izaugšanas posms, jep, deviņpadsmitgadība (kas vēljoprojām turpina mani pārsteigt ar savu skaitli vien), taču lielākoties tikai tukša eksistēšana bez mēģinājumiem iedziļināties. Klausoties mazliet vecāku cilvēku stāstos, tā vien šķiet, ka viņu deviņpadsmitgadībā varēja paveikt tik daudz ko (kaut vai izveidot kaut kādu savu (kaut vai ļoti šaušalīgu) domubiedru klubiņu) vai arī radīt un izlikt savas pieaugšanas emocijas kaut kur. Bet kā ir tagad? Vai man tiešām viss ir tik vienkārši (vai tieši pretēji, visi sūdzās, ka nekas nenotiek?) un tādēļ nav pat nepieciešamības nekā radīšanai?

Nesen pusdienās ar klases meitenēm bija izvērsti jauka saruna, kurā apsvēru kaut kur nejauši dzirdētu ideju par to, ka visa veida māksliniekiem, kuri ir auguši miermīlīgā vidē, nevis kādā ļoti specifiskā ekosfērā, ir daudz grūtāk radīt un stāstīt jebkāda veida stāstus uztvērējiem, jo viņu pieredzei bērnībā nav bijis iemesla attīstīties. (Tas arguments par to, ka grūtības mūs attīsta kaut kā.) Nu, analoģijās runājot, ja cilvēkam ir perfekta seja, tad viņa degunu var aprakstīt tikai ar vārdu "deguns", muti - "mute" utt. Bet, ja, ir, piemēram, vasaras raibumi vai līks deguns, vai pūkainas uzacis vai kas, tad lietas iegūst daudz lielāku individualizāciju un saturu, kā arī, atklājot lietu neperfekcionismu, tās tiek pietuvināts uztvērēja paša neapzinātajām bailēm par to, ka viņš/viņa nav perfekts. Kā arī, kādēļ kaut ko radīt, ja viss ir lieliski? Hm, kā arī uzpeld jautājums, kas vispār ir notikumu pamatā? Vēlme mainīties/nespecifiska vēlme kaut ko bezmērķīgi paveikt/attīstīties/vienkārši radīt? Vai varbūt, arī dzīvojot miermīlīgā vidē, iekšējā pasaule var tā samutuļoties, ka traks var palikt, un vajag kaut kur visu to izlikt? Hm hm hm, ja nu kāds grib par šo padiskutēt, esiet laipni aicināti!

(

Zīmējums, kas man atnesa vienīgo desmitnieku krievu valodā šogad. Un tieši par novirzīšanos no perfekcijas tēmas. Ha!)

Vispār šķiet, ka neesmu paveikusi diži neko. Citi raujās šur un tur, un es, atskatoties uz mani pirms gada, saprotu, ka esmu diezgan ļoti nomierinājusies, un nu, laikam pilngadības ietekmē arī mazliet, novērtēju brīvu laiku mājās un mieru, neraujos un nesatraucos vairs par kaut kā dižu nokavēšanu. Varbūt mana dzīve virzās uz kvalitatīvās, ne kvantitatīvās izaugsmes pusi..Ļoti pamazām un bikli. Cerams. 

rekur divi jauki viena vakara dziedājumi (iesākumā bija viens, bet tad uzradās otrs, ar skaistu skaistu viloji).