divpadsmitklasība

Pirms pāris minūtēm skrēju mājup no autobusa un sapratu, ka vienmēr skriešanas paņēmiens tiek lietots tikai otrā virzienā un tas ir visnotaļ interesanti, ka ārpasaule vienmēr šķiet nokavējama, bet mājās būšanas laiks - ne. It kā jau šogad esību savā nulles punktā novērtēju vairāk kā visu citu (kas ietver arī apsvērumu, ka mājās būt nav nekāds grēks un, lai gan māju vide implementē zināmus neproduktivitātes motīvus, tomēr tā sniedz iespēju nesalt un netērēt naudu, un, ja paveicas, arī paveikt paveicamo), bet skriet uz mājām - to gan nekad neesmu darījusi. Ļoti ticams, ka ārpasaules temperatūra un pietiekami gara mēteļa neesamība šo aspektu baro pietiekami, bet liekas, ka tas galu galā tomēr liek ieraudzīt neatzīto nepieciešamību pēc mājām (un zināmas virs-sešpadsmit-grādu-temperatūras-nepieciešamības arī, he).

Nezinu, kā visiem citiem, kas ir piedzīvojuši skolas beigšanas laiku, bet divpadsmitās klases otrais cēliens man izdevies ļoti mierīgs - nu pilnībā izprotu divpadsmitās klases jēgu tādā ziņā, ka tā, liekas, ir paredzēta nekā nedarīšanai, vismaz salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Krievu valodā jau pāris mēnešus vairs neizmantojam mācību grāmatas un tā vietā attīstam reālāk pielietojamas prasmes, kā domu noformulēšana un viedokļa izteikšana krieviski, kā arī angļu valodas eksāmens ir mazāk kā pēc mēneša, un tur arī notiek (iespējams gan neefektīva) atkārtošana, kas arī ietver otrdienas lasīšanas stundu transformēšanu uz runāšanas stundām. 

Nejaušība vai nē (tā ''vai nē" pievienošana, liekas, ir kļuvusi par februāra iezīmi (man patīk veikt novērojumus par leksikas iezīmju attīstību mainoties mēnešiem, varbūt pēc kāda ilgāka laika varēšu pat veikt kādus plašākus secinājumus un lielo motīvu un garīgās attīstības analīzi, balstoties vien uz pielietotākajiem teicieniem)), gan vakar krievu valodā, gan šodien angļu valodā bija jāizsaka viedoklis par grāmatām. It kā ļoti saprotama un vienkārša tēma, taču, ja padomā tālāk, tēma nedaudz sarežģās.

Kas vispār ir grāmata? Jebkāds izdots darbs, kas var būt gan proza, gan dzeja, gan zinātniska literatūra, gan vizuāli materiāli, gan pamācības un vispār viss iespējamais? Nezinu, cik ļoti virtuālās grāmatas kāds reglamentē un cik ļoti to "izdošanai" ir nepieciešams kāda atzinums, bet tās arī pieskaitīšu pie grāmatām, varbūt vien solīti zemāk, vien tādēļ, ka to izdošana prasa (ja vispār prasa) mazāk finansiālu līdzekļu, lai gan autoru ieguldījums ir tikpat liels (vai neliels), cik reāli izdotām grāmatām. Hm, un kā ar audio grāmatām? Vai tās pieskaitīt pie grāmatām arī vai varbūt mūzikas ierakstiem? Vispārīgi grāmatas ir saturā un kvalitātē ļoti atšķirīgas. Taču grāmatu kā absolūtu vienību definēt, manuprāt, ir nejēdzīgi, jo tā ir tikai forma. Tāpat kā televizors ir tikai ietvars televīzijai vai dators - internetam.

Ļoti ticams, ka pie vainas ir filozofijas olimpiādei lasāmais teksts par estētikas izplūdušajām nozīmēm, taču sakarā ar grāmatām skaidrs ir viens - vispārējai izglītības sistēmai tās apzīmē tikai ļoti šauru līniju, kurā iepriekš ērti biju dzīvojusi un to nemaz nepamanījusi, un visas citas grāmatas, kas kuras nebija pieskaitāmas pie daiļliteratūras, bija "tās citas grāmatas". Tādēļ ne tikai skolotājām, bet arī man ir mazs pārsteigums apzinoties pārsēšanos no ierastā maršruta literārā autobusa uz kaut ko mazliet mazāk pieņemtu. Un izrādās, ka mazāk pieņemtās formas vairs nesaskan ar skolā pieņemto  grāmatas uztvērumu, tās izārda grāmatas nozīmi pavisam un liek precizēt, vai augstākie spēki grib, lai runājam par saturu vai tomēr formu. Lai nu kā, uzziņas turpinās.

Kaut kā tā ar to divpadsmito klasi, varbūt kaut ko tomēr vēl var gūt, pat ja dažkārt sajūtos šādi: