Vēl tikai četrdesmit trīs minūtes līdz mājām. Vēl tikai mīnus vienpadsmit vai vairāk grādi līdz mājām. Neviena silta dvēsele pa ceļam. Aukstums, ko ilgu laiku vēlējos, kož avokado zeķēs ievīstītos labās kājas pirkstus. Kreisajai kājai, savukārt, netraucē pārtrūkušās šnores un tās cīnās pretī salam. Nu ir pieci divdesmit deviņi. Kas gan ir palicis pāri no manas dzīves? Manā auduma maisiņā ir atsēga, kas der tikai vienai no daudzajām Ziepniekkalna daudzstāvenēm. Žēl. Kādēļ man nevarētu būt atslēgas visām daudzajām siltuma bedrītēm? Vai šis gājiens ir tā vērts? Pāris reizes apsveru uz ielas aizmigšanas iespējamību. Būtu savādi. Ne tikai palikušajiem, bet arī man. Vai šīs četrdesmit trīs minūšu ciešanas ir siltuma vērtas? Tomēr, skaņa, ko izdzirdu, nospiežot dzīvokļa kodu pareizi ar pirmo piegājienu par spīti dubultajiem Mego cimdiem. Un siltums, kas sagaida kāpņutelpā, un atskārsme (sinonīms, ko nez kāpēc arī šeit neesmu minējusi nekad), ka dzīvokļa durvis tomēr varu atslēgt ar savu vienīgo atslēgpuzles gabaliņu. Patīkama temperatūra un iemīļotā vieta, kur aizmigt. Jauki, ka tā. Arlabunakti.
MGMT un mazliet neuzspiestas izglītības
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru