man patīk

huh. tas ir vienīgais ko varu teikt. 

Zinu, ka ir jau vēls un apsolījos sev atlikt rakstīšanu uz rītu, lai beidzot izmantotu rīta svaigumu un nepeldētos vakara sutoņā kā virtulis karstā eļļā, taču tāpat kā vakarnakt neizdevās atlikt uz šorītu, tāpat arī šonakt būtu stulbi atlikt uz rītdienas rītu, cerībā, ka rīts gudrāks par vakaru. Vismaz manā gadījumā šis biežāk izrādās vairāk aplami. 

Huh. Šodien centos saņemties grāmatas lasīšanai un it kā uzveicu kādu kādu pusi neizlasījuma, tomēr pa vidu tik traki saguru, ka nācās pagulēt, lai ar jauniem spēkiem censtos ieripināties atpakaļ ikdienas ritmā. Jaundienas nāk diezgan neizprotamas, dažkārt atkal izjūtu miglu galvā, bet šoreiz tai nav nekādu ārēju pamatu un laikam vienīgais izskaidrojums, pie kura nonākt - emocionāla prāta migla eksistē arī. To varētu aprakstīt līdzīgi kā datora pašreizējo krīzi, kurā tastatūra bieži nereāģē uz pieskārieniem un ne maigums, ne dumas nelīdz, kā arī, ja tomēr viss atrisinās, datoriskais prāts nolemj, ka ir pārāk noguris no visas tajā sastūķētās informācijas, un atsakās draudzēties. Grūti saprast, vai tehnoloģijas ir samazinājušas ātrumu vai tomēr tās spēj funkcionēt pietiekami labi, bet es esmu aizsteigusies priekšā un sagaidu no tām 2018. gada cienīgu veiktspēju. He he. Labs jautājums. Vispār ir interesanti būt dzīvai divi tūkstoši astoņpadsmitajā, tik daudz kas notiek. 

//

Mans pēdējais ieraksts beidzās uz cittautu nots un nu jau vairs neatceros, vai tai brīdī atskārtu, ka mani sagaida IS, bet nu esmu atpakaļ un katru dienu ārzemju draudziņiem pāris reizes gadās minēt to, cik Latvijā ir forši. Šovakar pat aizdomājos, vai tās ir latvieša pašapziņas celšanas aktivitātes, kas bija manī sakultivējušas latviskuma lepnumu, kuru Latvijā īsti nav vajadzības izrādīt (varbūt vēl kāds latviskuma skeptiķis sabozīsies), bet nu, svešumā, tās beidzot varēja uzdzīvot, vai tomēr dzīve šeit kaut kā ir savirzījusies tā, ka daudz kas ir forši un lēti vai bezmaksas un nemaz negribās braukt prom. Uzvaras sauciens visiem, kuru uzdevums ir novērst smadzeņu aizplūšanu, he he. (lai gan hmmm, (nezinu, cik gan es skaitos noderīga smadzene), nebūtu pārsteigta, ja aiziešanu uz filosofiem arī pieskaita pievsmadzeņu aizplūšnas, ha ha ha.)

Man patīk šis ieraksts. Vispār man pēdējā laikā patīk dzīve. (Ir mazliet savādi šos divus teikumus lasīt, jo mani regulāri pārņēm kaut kāda valodiska nespēja, ko tad cenšos kompencēt emocionāli, bet tas arī neizdodas, taču varbūt patikai nav nekāda sakara ar valodu un tās kompensācijām (bet ar ko tad?????)) Varbūt vienīgi par nesaderīgiem datumiem varētu pasūdzēties un tā, bet tas attīsta prioritāšu izvirzīšanu un cerams, ka augusts nāks par mācību studiju laikam. Uhhh tiii, būs jautri, visnotaļ. Vismaz manās vēlmēs vēl pagaidām solās būt.

šitā

(aaaaaaa, tikko atcerējos, ka saskatījos šo un šo video un nu gribu strādāt bērnudārzā vairāk kā jebkad un ļauties mazgadībai (un vispār saprotu, ka Korčaks māk iespaidot (un ak, vispār jāiet gulēt (šādi es turpināšu līdz rīta peldei (vispār Paulai teicu, ka nevaram pārāk agri, jo tad pastāv pārāk liela iespēja, ka vienkārši palikšu nomodā līdz noteiktajai stundai (hei, bet kāpēc es vispār rakstu blogu?)(?????????????????????)))))

klusums

huh! darīts un viss! miers un klusums, vienatne un maksas ēdiens. He.

Vakar, atceļā no Mežaparka, nolēmu, ka ir laiks nobeigt lielo Dziesmu svētku virpuli ar peldi. Visas iecienītās peldvietas bija ieņēmuši makšķernieki (ak, pareizi - loģiski, ka dabai ir liels efektivitātes koeficients), tāpēc nācās vien nākt ārā no Zaķusalas dziļumiem un peldēt turpat, kur visi krievi silda vēderus barā saulainākās dienās (vai arī vienkārši tad, kad nav 9 no rīta pēc dziesmu svētku sadziedāšanās nakts). 

Ak, beidzot klusums. beeeeiiiidzoooot nekādas dziedāšanas tramvajā vai līdzi vai bļaušanas vai sarunu veikšanas, tikai Daugavas plūdums un automobiliskās skaņas no tilta. Beidzot dzirdu savu prātu, kurā, ak, ak, atbalsojas visas dziedātās dziesmas. Kāpēc vienmēr viss atnāk pie manis pēc tam? Vai man tomēr vajadzēja paraudāt estrādē? Vai labāk atsaucos uz skaisto pagātnes, nevis tagadnes notikuma formā? Vai tikai nomirstot apzināšos dzīvi? Un ko tad tagad? 

Novilku visu tautastērpu un ļāvos Daugavai. AK! Pēc neskaitāmajiem dziedoņiem Mežaparkā un sabiedriskjā (un nebiedzamajiem dančiem un lēkāšanai un skraidīšanai) beidzot Arhimēda spēka sniegtā atpūta ķermenim un garam. Tā tomēr bija lieliska ideja. Māras Zālītes "Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst. Tas ir laiks." Varbūt tik tiešām tā. Un mazliet pašierobežošanās. 

Uz pusslapjās miesas uzvilkts tautastērps, baltās zeķes vienā, slapjā apakšveļa otrā rociņāi, devos uz pieturu, kurā nolēmu, ka nav ko deldēt brunčus un, automašīnu tauru pavadīta, turpināju dančus. Kad tad vēl būšu tautastērpā! Zinu, ka reiz man arī pašai būs savējais, kuru solos vilkt biežāk kā vajadzētu! Man tomēr prieks par latvietību, lai gan nu gribās pabūt arī visur citur mazliet. 

vismaz mūzikas formā noteikti.

lai nu kā, fotogrāfijas gan vairs nespēj klusēt.

viss būs jauki

čiue riue! (tas nebija tā gluži domāts, bet kaut kā tā sanāca un man patiesībā nav iebildumu arī tā)

//

Šorīt tīrīju zobus un riktīgi sapriecājos, apjaušot, ka nu jau pavisam drīz drīz mācīšos filosofos (cerams)! Nāks jauns visa sākums un būs lieliski un forši! Tik sen nav gadījies kaut kas pilnīgi nepareģojams un nezināms, tāpēc viss ir tikai dubulti vilinoši un patīkami satraucoši.

(Kā arī šovakar nolēmu nedaudz atgriezties pie Toma Rozentāla kunga un kāda iespēja, ka šis youtube iepeld pirmais.)

Mani sapriecināja arī saulainais rīts pirms pāris dienām Līgatnē, kurā ar Sofiju iemodāmies mazā mazmazītiņā pirtiņā, kur tiešām pietika vietas tikai mums divām. Cerība, ka fotoaparāts nebūs pavisam padevies (lai gan jūtu, ka tūlīt manās rokās būs kriits kāds devītais analogais iemūžinātājs) un reiz arī vizualizēsies kāda mītu savīta bilde no piedzīvotā, lai var rādīt mazbērniem skaisto deviņpadsmitgadību!

Tagad ir īstais laiks visam (kas laikam jau vispār skaitās arī sievietes visauglīgākās periods (kas ir iemesls, kāpēc teorētiski vajag bērnus tagad, nevis pēc viena bakalaura iegūšanas (kā reiz kāda skolotāja centās visām pārbiedētajām meitenēm ieskaidrot)!!!!), tāpēc vēlētos šobrīdi baudīt vairāk un satraukties mazāk. Hm, bet varbūt tieši rekleksija par sliktumiem ir tas, kas patiesi raksturīgs pirms divdesmit nodzīvotiem gadiem, un uz tvirtiem dibeniem un maigiem vaigiem tik tiešam ir iespējams tikai atskatīties, nevis dzīvot priekā, kamēr tie vēl arī nav devušiem jaunības neaizsniedzamajā zūdāmībā??? Vai šis viss ir kaut kāds mirklī dzīvošanas kosmoss, kuru esmu aizmirsusi?????????

Sapratu, ka par refleksiju tomēr vajag reizi pa reizei atcerēties. Atmiņā atausa nokavētā ierašanās pirmajā filosofijas stundā pirms gandrīz gada un tas, kā, sēdot uz zemes, pirmoreiz izdzirdēju par vienmērnotiekošo refleksiju. Liekas, ka nu tā jau mazliet zudusi (tieši manā atmiņā, citur ne), kas ir ārprātīgi neveiksmīgi, bet ko gan citu padarīt. Tam, cerams, jaukā nākotne. Ticams, TICAMS, nevis cerams. 

Kaut kur pa vidu studiju izvēlēm rit dziesmu svētku trakums, un nezinu, kur biju visus iepriekšējos gadus, taču ir brīnišķīgi vismaz beidzot būt visur un klausīties simts koklēs un skraidīt pa mēģinājumiem un noskatīties meitenēs, kas pirmās gaiteņos ar dvieļu turbāniem galvās gludina tautastērpus. Un arī arvien vairāk liekas, ka trimdas radinieki bija (ir) lemti, lai atgādinātu par mūsu pašu burvību!

Ir jauki un būs vēl jaukāk! 

::)