viss būs jauki

čiue riue! (tas nebija tā gluži domāts, bet kaut kā tā sanāca un man patiesībā nav iebildumu arī tā)

//

Šorīt tīrīju zobus un riktīgi sapriecājos, apjaušot, ka nu jau pavisam drīz drīz mācīšos filosofos (cerams)! Nāks jauns visa sākums un būs lieliski un forši! Tik sen nav gadījies kaut kas pilnīgi nepareģojams un nezināms, tāpēc viss ir tikai dubulti vilinoši un patīkami satraucoši.

(Kā arī šovakar nolēmu nedaudz atgriezties pie Toma Rozentāla kunga un kāda iespēja, ka šis youtube iepeld pirmais.)

Mani sapriecināja arī saulainais rīts pirms pāris dienām Līgatnē, kurā ar Sofiju iemodāmies mazā mazmazītiņā pirtiņā, kur tiešām pietika vietas tikai mums divām. Cerība, ka fotoaparāts nebūs pavisam padevies (lai gan jūtu, ka tūlīt manās rokās būs kriits kāds devītais analogais iemūžinātājs) un reiz arī vizualizēsies kāda mītu savīta bilde no piedzīvotā, lai var rādīt mazbērniem skaisto deviņpadsmitgadību!

Tagad ir īstais laiks visam (kas laikam jau vispār skaitās arī sievietes visauglīgākās periods (kas ir iemesls, kāpēc teorētiski vajag bērnus tagad, nevis pēc viena bakalaura iegūšanas (kā reiz kāda skolotāja centās visām pārbiedētajām meitenēm ieskaidrot)!!!!), tāpēc vēlētos šobrīdi baudīt vairāk un satraukties mazāk. Hm, bet varbūt tieši rekleksija par sliktumiem ir tas, kas patiesi raksturīgs pirms divdesmit nodzīvotiem gadiem, un uz tvirtiem dibeniem un maigiem vaigiem tik tiešam ir iespējams tikai atskatīties, nevis dzīvot priekā, kamēr tie vēl arī nav devušiem jaunības neaizsniedzamajā zūdāmībā??? Vai šis viss ir kaut kāds mirklī dzīvošanas kosmoss, kuru esmu aizmirsusi?????????

Sapratu, ka par refleksiju tomēr vajag reizi pa reizei atcerēties. Atmiņā atausa nokavētā ierašanās pirmajā filosofijas stundā pirms gandrīz gada un tas, kā, sēdot uz zemes, pirmoreiz izdzirdēju par vienmērnotiekošo refleksiju. Liekas, ka nu tā jau mazliet zudusi (tieši manā atmiņā, citur ne), kas ir ārprātīgi neveiksmīgi, bet ko gan citu padarīt. Tam, cerams, jaukā nākotne. Ticams, TICAMS, nevis cerams. 

Kaut kur pa vidu studiju izvēlēm rit dziesmu svētku trakums, un nezinu, kur biju visus iepriekšējos gadus, taču ir brīnišķīgi vismaz beidzot būt visur un klausīties simts koklēs un skraidīt pa mēģinājumiem un noskatīties meitenēs, kas pirmās gaiteņos ar dvieļu turbāniem galvās gludina tautastērpus. Un arī arvien vairāk liekas, ka trimdas radinieki bija (ir) lemti, lai atgādinātu par mūsu pašu burvību!

Ir jauki un būs vēl jaukāk! 

::)