(gan)drīz

gribu ievadīt ar šo:

pateicība youtube. Biju jau iesākusi tuvināt prātu Sprotify iegādei, jo arvien vairāk likās, ka tur notiek visa ballīte, taču ak nē, youtube tomēr ir mans, pat ja cilvēku pamestais, nostūrītis. Tieši tur man patīk. Un vēl labāk, ja izdodas atrast kaut ko. Piemēram, amerikāņu apvidus radio ierakstus, kas laikam amerikāņu literatūrā ir tikpat klišejiski patiesi kā vidusskolas ainas transatlantiskajā kino. He. rekur vēl nespēju rimties -

Vispār kaut ko no šī visa sāku jau burtot pirms atbraucu. Tāpat biju iesākusi vēl trīs citus padarāmus darbus, kuri nu, gandrīz aizbraukšanas rītausmā, vēljoprojām tādā pat stāvoklī stāv atvērti interneta pārlūkā. Lai gan dauzreiz vērti vaļā, neesmu par tiem aizmirsusi. Taču tie visi šķiet tādi milzu kalni, ka, piemēram, no Latvijas jau visi ļaudis savākti. Domāju, vai nu ir atkal mans darbošanās laiks, kas patiesībā man riktīgi pietrūka pēdējos skolas mēnešos un kādēļ pēdējās manas vidusskolas atziņas sastāv no tā, ka sešos gados pirmā ģimnāzija pārvērš cilvēku par izslīdētāju. Trijos ne, vismaz vērojot tās klases, kuras pievienojās tikai ap divtūkstoš piecpadsmito (un patiesībā jau mēs bijām pēdējais gads, kurš visur varēja izslīdēt, ja pacentās sarunāt (vai mācīties, bet kurš tad to)), tāpēc varbūt labi vien, ka nu pēc devitās visiem jāliek eksāmens. Un labi arī, ka visam reiz pienāk beigas. 

Vakar, jau kuro veicot pumpu novērojumus, sapratu, ka man jau pašai nāk par sevi smiekli. Liekas, ka pat uz precībām tā nesatraukšos, kā tagad, lai gan, no otras puses, beidzot mostās un sāk tērēties visi iekrātie  satraukumi par diviem iepriekšējim izlaidumiem. Vispār baigā mistērija tie izlaidumi (arvien vairāk domāju par to kā par apbedīšanas grandiozu Amerikā). Kā arī cenšos izdomāt veiksmīgu sociālo tīklu lietojuma shēmu tai laikā, bet nu nezinu, kā par to papriecāties, neaizsvilinot visus virtuālos draugus. Neuzņemt nevienu bildi būtu nejauki atmiņu vizualizēšani, varbūt filmēt video? Vai nolīgt kādu draugu-zīmētāju? Ai, ai, ai. 

((kad lasu iepriekšējos rakstījumus, vienmēr pamanu tēmu sapludinātību, tāpēc riktīgi sapriecājos, kad pirms pāris dienām man izteica komplimentu par domu sapludināšanas māku, taču šeit gan ļaušos no tās paņemt pauzi, jo ir 1:23 un pēc trim jau jādodas))

Esmu atsākusi regulāri rakstīt dienasgrāmatu un ak, iesaku visiem visiem sākt vai atgriezties vai vispar kaut kādā izmēģinājuma versijā to padarīt, ir riktīgi noderīgi iekšējo procesu izvilkšanai un ja ne saprašanai, tad vismaz apskatei (kas vienkārši ir interesarnti, he) . Nu, tas ir, biju atsākusi līdz nolēmu, ka vienas foršās pildspalvas pazušana un otras foršās pildspalvas izrakstīšanās ir zīme, ka jāķeras klāt šai vietai.

Bet nu gan, arī mans prāts šķiet izrakstījies.

Heisā līdz mājām!

(aaaa, es aizmirsu pieminēt notikušos brīnumus, bet tos gan jau kaut kad! (varbūt šis arī jāpadara par regulāru ieradumu!!(?)))