kreiziiiiii

čau čau čau čaaaaaau! 

//noķert un ieslidināt kabatā vismaz vienu apziņas atmiņu no pirmsjāņu laika, kas vienmēr pazūd pēcskolas satraukumos (vai pārdomās un eksāmenos(vai īsto kurpju meklējumos!!!!!)) es ļoti ļoti gribēju, jo tumsas periods vēl reducējas un gaisma plaukst un pagātnē vienmēr tikai attopos jau tad, kad dienu garums zūd un viss prieks pamazām plok//

Šovakar nolēmu nomainīt neauglīgo grāmatu lasīšanu sabiedriskajā uz ķermeņa spēku un tikko iemīlejušās mušmires ietērpā atminos mājup pa veselām deviņpadsmit minūtēm un tas vēl ieskaitot pāris apstāšanās vietas, lai papriecātos par agruma skaistumu neriteniskā kustībā. Wohooooooo! Ar to, liekas, ir man ir atgriezusies vēlme runāt un daudz un dikti un vispār klausos mūziku austiņās no ipod un ne skaļi no datora, bet esmu jau liela un varu tā ļauties, ne? mazliet jau jūku prātā ar to peldēšanas aizliegumu, ak jel!!!

Ceru, ka kādu šīsvasaras dienu man izdosies pamosties rīta pašā sākumā (kā reiz tas notika ar māsu, kad pamodos nejauši puspiecos un izrādījās, ka māsu arī blakus istabā bija neviļus uzrausis nemiegs gandrīz precīzi tadpat), nevis vienkārši vakaru izstiept no saulrieta līdz saullēktam. Ierodoties mājup pirms pāris mirkļiem, mazliet sajutos kā māsas miega nimfa (atkal - manas amormušmires drānas), kura, kamēr viņa atvelk miegoto elpu, dodas piedzīvojumos mēness zenītā. 

Kaut kā tā?

Ā! Šodien vispār visu dienu špaktelēju sienu un domāju par mīlestību. Un par to, ka gribu ar kādu par to parunāties (un man pat šodien izdevās to iesākt, bet klausītājiem bija citi plāni), un ak, pareizi, kam man ir šī domu baļļa! (vispār biju jau izdomājusi šeit par to vairs nerakstīt, bet šis šķita tā pietiekami skaisti un nepersonīgi) Pailgi jau domāju, cik bezjēdzīgi ir skatīties visas Friends sezonas trešo reizi un vēl pie tam vasarā, kad varētu vakarā (jeb drīzāk naktī un pēc pusnakts, kad esmu mājelēs) rakstīt vai lasīt sevis izvēlēto literatūru, taču (kur gan es biju abas iepriekšējās reizes?) patiesībā tur visai veiksmīgi (vai varbūt esmu pietiekami veca?) tiek minētas mīlestības izpausmes. Un dvēseļu radinieki. Un iemīlēšanās. Un simpātijas. Ak ak ak! Vai tas tiešām nozīmē, ka mīlestībai ir nedeterminēta un lielākoties balstīta uz savstarpējām attiecību izpausmēm (un veiksmēm un neveiksmēm un jaušībām un nejaušībām), nevis kaut kādiem pārdabiskiem spēkiem un hormonu mijiedarbības un vienkārši coup de foudre (šis ir vienīgais, ko atceros no franču valodas mācībām)? Un kas tad ir samīlēšanās? Jo lielāka kļūstu, jo vairāk sāku saprast, ka laikam psiholoģiju vajadzētu izraust no bezjēdzīgo tematu skapja un varbūt pat apmeklēt kādu Adelīnas lekciju, jo nu viss, ko viņa saka, ar laiku pierādās, lai cik absurds būdams, īsteni patiess. Un pie reizes saderīgs ar tām Friends sērījām. Ir jauki vērot, kā Draugi ar laiku arī attīsta savu mīlestības konceptu un, ja sākuma sērījās tas bija tā plakani, tad vēlāk jau ir dimensionālāk. ufhhh

Paralēli tam augošā daudzumā arī domāju par savu vecumu un pieredzi un to, kā esmu mainījusies pēdējos gados. Vai varbūt tieši neesmu? Kur ir robeža starp cilvēka maiņu un nemaiņu? Kur es pieaugu? Kur nobeidzas mans mazā bērna entuziasms un dzimst manas personības aizrautība? Un kā ar citiem, kas nav es? Vai viņiem tāpat? Un kāpēc ar jaunākiem ir grūtāk komunicēt, kā ar tikpat vecākiem? Kas ir vecums, ja tas nav tikai skaitlis?

Ak, visu izzināt un izrunāt un izjust un izdomāt (un arī veiksmīgāk izlasīt Karčuka "Kad es atkal būšu mazs)"!!!