he hei! Maza atelpa no jau krietni uz priekšu pasteigušās vasaras, un beidzot var atkal vērot mākoņu dejas debesīs, hip hip urrā!
Ārā atkal ir rudens, kājām siltas zeķes un ķermenim mīkstummīksta jaka, kura jau bija ielikta dziļi nelietoto drēbju maisā, taču šovakar nolēmu to tomēr izvilkt no bezdibeņa un vēl pēdējoreiz iepazīt to tuvāk, varbūt tomēr pieķeramies viena otrai. Hmmmmm, pieķeršanās, šo vārdu nekad neesmu lietojusi, pat domās ne. Hm hm hm. Varbūt vajadzētu? Kur atrodas pieķeršanās visā sarežģītajā cilvēku attiecību mudžeklī?
Pirms pāris dienām prātoju, kam man vajadzētu pieķerties nu, kad viss iepriekšējais ir neveiksmīgi neatrisinājies un nu guļ kaut kādā mūžīgā noklusējumā, un atcerējos par lēkšanu. Pietiekmai spēcīgi. Par to man beidzot gribas smaidīt. Vismaz mazliet. Manā istabā bija iedegti tikai feju gaismeklīši (kā pieņemu, ka sauc ziemassvētku lampiņas nesezonā, he) un pēc ilgas neredzēšanās spogulī sastapu savas lielās acu zīlītes. Šķita, ka tās bija devušās uz citiem medību laukiem jau, jo cilvēki pat sāka komentēt manu zīlīšu mazos izmērus. Varbūt tās vienkārši nometa svaru, he he. Lai gan, šodien autobusā iesāku rakstīt stāstu par akmeni, kas lasa žurnālu, tā kā varbūt viss ir tā, kā tam jābūt pat bez dažādu drogu lietošanas.
Vispār diezgan padaudz sanāk bakstīt prātam par to, ka tas ir apjucis, cenšos to uzmodināt kaut kā. Liekas, ka tik ierastā turpinājuma neredzēšana, pirmās ģimnāzijas atrašanās tikai uz mana pirksta un auduma maisiņa un septembra skaidra kristalizēšanas nespēja rada zināmas problēmas. Protams, arī visādi citādi pārkārtojumi un izmaiņas, un neziņas, taču vēl nekad neesmu bijusi tik atsvabināta no visa vecā, kā tagad. Nevaru beigt Helmai teikt, ka jūtos kā Luksemeburgā, kur vienmēr dzīvojamies nošķirti no ikdienas un kur notiek Latvijai paralēli notikumi. Varbūt tas arī sasaucas ar to, ka esmu ievilinājusi Helmu peldētvēlmē un, tā kā viņai ir tiesības un mašīna, tad varam pat pirmdienās justies kā atpūtnieki. Nezinu, vai tā gan nosaukt manu milzīgo neenerģiju pat pēc kārtīgas izgulēšanās, taču mans neizlasīto grāmatu kalns drīz varētu sākt mocīt manu sirdsapziņu, jo gribās jau gribās visu paspēt izdarīt un vēl labāk, kā zinu, ka varu, bet vienīgais, kas izdodas, ir iemigt grāmatā. Varbūt vienkārši jāiemācās lasīt ar acīm ciet.
Par laimi, daba ir diezgan cikliska (pat, ja vasara iegraužas pavasarī un rudens iestarpinās vasarai aiz auss) un drīz jau sola vasaras atgriešanos (jeb īstenās vasaras sākšanos?), kas, cerams, nesīs arī mazliet vairāk rudenīgas noteiktības, izlasītu grāmatu un aizraušanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru