klau, ko tālāk? (šo man pirms pāris dienām jautāja un nu jūtos kā krustcelēs, man tak nemaz nav plānu jūnijam. Skolas rutīna ir pieveikta un nu vairs nekā nav, pat pusdienu starpbrīža. Ko tālāk? Vai kaut kā piesaistīties klasesbiedriem (vai klasesbiedri var būt reizē arī draugi vai tomēr to zīmogs ir pārāk spēcīgs un atsvešināts un nu ir laiks pievērsties ārpus klases draugeim (vai tiem, kurus vēlos savā dzīvē vairāk (vai obligācijām vai kam kam????))))
eksāmenu ievainojumi vēl kādu laiku nebūs saulē rādāmi, līdz rētas nebūs cieši savilkušās un tad vēl arī laikam neskaitās labi sauļoties. Bet tas it kā nemaz netraucētu savākt sevi kaut kā, sapakot, satīt vai saritināt visu kopā. Varbūt jādzer mazāk ūdens? (reiz man teica, ka, ja personība ir par stipru, tad jādzer šķidrums un tā jāatšķaida)Varbūt ēst plombīra saldējumu ar zemenēm un cepumiem un skatīties filmas, kuru luksusam kādu laiku neesmu ļāvusies? Varbūt cesties izlasīt visas akumulētās grāmatas (sakrāvu visas neizlasītās kaudzē un sanāca atā līdz viduklim) uzreiz (vai vismaz iesākt) vai pieķerties dienasgrāmatai, no kuras esmu atsvešinājusies kā no sen nesakontaktēta paziņas? Dažkārt it kā aizdomājos, ka ieradums atskaitīties katru dienu bija tas, ka mani saturēja kopā vienas vai vairāk lapas ietvaros, bet vai tiešām ļauties ieraduma pamatojumam? Varbūt tas ir mazliet lēti.
Kaut kad vāļājos parkā (un pēc tam auklēju nesancionētu saplūstošu ar mani tārpdraugu) un nevarēju beigt lūkoties uz lielajiem kokiem. Tiem, kas ir tiešām LIELI (jā jā, Latvijā un ne baobabi). Kā būtu bez kokiem? Vai pasaule būtu citāda, ja neviens necirstu kokus, bet tie visur augtu patvaļīgi un līki un milzu un druadīgi un bīstami? Un, ja koks uzkristu virsū, tas nebūtu nekas. Atsvešināties no cilvēka centrēšanas idejas. Kur vajadzētu beigties cilvēka kultam un sāktiem kaut kādai draudzīgai biocenozei?
kur vispār būt?
un kā?
pamosties priekā?
pamosties un aizmigt atkal?
beidzot saņemties saulesbriļļu nomaiņai uz cepuri?
henna visur?
(ā, man atkal ir pumpa tieši starp uzacīm, domāju, ko mana trešā acs vēlas redzēt no manas pieres zemākās (bet varbūt vissvarīgākās?) ložas)
cilvēcība ģimenē? ar draugiem?
pēdējās dienās jūtos kā Turcijā. Ir karsti. Arvien vēl turpinu peldēties katru dienu. Šodien, piemēram, izteikti agri un pēc tam beidzot aizbraukt pēc eklēriem. Dzīve ir kļuvusi par tādu kūrortu. Ir forši.
Bet es tāpat neesmu laimīga. Un vienmēr jūtos nogurusi, pat pēc miega.
//
Kā tad īsti būt?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru