klusums

huh! darīts un viss! miers un klusums, vienatne un maksas ēdiens. He.

Vakar, atceļā no Mežaparka, nolēmu, ka ir laiks nobeigt lielo Dziesmu svētku virpuli ar peldi. Visas iecienītās peldvietas bija ieņēmuši makšķernieki (ak, pareizi - loģiski, ka dabai ir liels efektivitātes koeficients), tāpēc nācās vien nākt ārā no Zaķusalas dziļumiem un peldēt turpat, kur visi krievi silda vēderus barā saulainākās dienās (vai arī vienkārši tad, kad nav 9 no rīta pēc dziesmu svētku sadziedāšanās nakts). 

Ak, beidzot klusums. beeeeiiiidzoooot nekādas dziedāšanas tramvajā vai līdzi vai bļaušanas vai sarunu veikšanas, tikai Daugavas plūdums un automobiliskās skaņas no tilta. Beidzot dzirdu savu prātu, kurā, ak, ak, atbalsojas visas dziedātās dziesmas. Kāpēc vienmēr viss atnāk pie manis pēc tam? Vai man tomēr vajadzēja paraudāt estrādē? Vai labāk atsaucos uz skaisto pagātnes, nevis tagadnes notikuma formā? Vai tikai nomirstot apzināšos dzīvi? Un ko tad tagad? 

Novilku visu tautastērpu un ļāvos Daugavai. AK! Pēc neskaitāmajiem dziedoņiem Mežaparkā un sabiedriskjā (un nebiedzamajiem dančiem un lēkāšanai un skraidīšanai) beidzot Arhimēda spēka sniegtā atpūta ķermenim un garam. Tā tomēr bija lieliska ideja. Māras Zālītes "Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst. Tas ir laiks." Varbūt tik tiešām tā. Un mazliet pašierobežošanās. 

Uz pusslapjās miesas uzvilkts tautastērps, baltās zeķes vienā, slapjā apakšveļa otrā rociņāi, devos uz pieturu, kurā nolēmu, ka nav ko deldēt brunčus un, automašīnu tauru pavadīta, turpināju dančus. Kad tad vēl būšu tautastērpā! Zinu, ka reiz man arī pašai būs savējais, kuru solos vilkt biežāk kā vajadzētu! Man tomēr prieks par latvietību, lai gan nu gribās pabūt arī visur citur mazliet. 

vismaz mūzikas formā noteikti.

lai nu kā, fotogrāfijas gan vairs nespēj klusēt.