opā, riktīgi sen neesmu šeit rakstījusi, ne?
Ja šis būtu kinematogrāfisks vēstījums, kamera pirmajā sekundē slīdētu gar ciešajiem Vans apaviem, nākamajā apspīlētās melnās bikses, tad melnais krekls un vienādie auskari. Beigās vēl vienādi melnās (un, šķiet, pēc modeļa pat saskanīgās (lai gan par to nevar būt drošs, izčiepu tās no māsas zeķu atvilktnes pēdējā sekundē)) zeķes. Tas nozīmē tikai vienu: Selīne dodas darbā! He.
Liekas, ka mans prāts ieslēdzās tikai tualetes pauzēs, taču tad domāju, vai darbs, kurā jāreprezentē normalitāte, ir tāds, kurā vajag būt. Nu, vismaz trīsdesmit piecu eiro vērta vajadzība laikam tā ir, lai gan man pat nebija ne jausmas, cik saņemšu. Dažbrīd domāju, ka varbūt galvenajiem (kas patiesībā bija visnotaļ jauki un nelika man diži justies kā mazītiņam kukainītim lielā hierarhiskā ķēdē) riktīgi patīku un saņemšu pārsteigumu algas vietā un varēšu tad (kā vakar, minoties kaut kur (vai arī aizvakar laikam)) tantiņai, kas spēlē kluso tamburīnu pretī Circle K, iedot simt eiro un teikt, lai viņa nerādās ārā vismaz pusotru nedēļu (jo pieņēmu, ka tas būtu laiks, kurā varētu gadīties tur atkal doties garām un kurā tantiņa varētu iztērēt kaut kā to bagātību (vismaz manā prātā to var pārvērst daudz laimītēs (varbūt garšīgās reizēm)), taču, protams, beigās saņēmu vien tieši tik, cik biju nopelnījusi, pāris rokas muskuļu un potenciālas sadarbības iespējas.
Priecājos tieši tik, cik vajag, līdz attapos (kas nozīmē, ka nedomāju, braucot cauri Ziepniekkalnam, kas būs kādreiz jālabo (lai gan - vai vispār ir iespējams vēl nepadarīt dzīvošanas apkārtni par ieradumu (tāpat kā etalona nopīkstināšana) un apzināti te būt?)) pie mājas durvīm, domājot, ka "bāc, vai tieši šādi izpaudīsies Selīne un darbs?????":
jo kopš darba beigām septiņpadsmitos trīsdesmit es:
1. esmu iedevusi Elīzai maltīti, kuru teorētiski varēju paturēt rītdienai, bet kāpēc gan? tādējādi potenciāls par ēdiena ievelšanos somā bija samazināts līdz apaļai (ā, sausmaizīšu drupačas visur, bet tas jau laikam bija ieplānoti) viens, komats, vienpadsmit (tieši tik drupaču daļiņu somas apakšā spēju iztēloties un ne vairāk);
2. esmu iegādājusi divas trīsdesmit sešu kadru filmiņas un ielikusi tās mugursomā;
3. esmu atjaunojusi rīku krājumus ar diviem audekliem, spogulīti, daudzreiz lietojamu plastmasas glāzi un skaistu stikla glāzi, ietītu ar olām rotātā zīdpapīrā, un to visu ielikusi mugursomā;
4. esmu iztērējusi valūtāro mka saturu par videi draudzīgu trauku nomazgāšanas līdzekli un baltu kokvilnas striķi (kuri, iespējams, tiks lietots lodveida formu izveidei gaisa telpā), un arī ielikti mugursomā;
5. esmu apmeklējusi humanu un iegādājusi tur divas vienāda modeļa kleitas un vienu džemperi Elzai,un piesējusi to visu pie somas;
6. esmu sagrābusi trīs sauso raugu paciņas, vēsmu un šokolādes Selgas cepumus plastmasas maisiņā (nosolījos to maisiņu lietot vismaz vēlreiz) ar atlaidi, trīs kurkumas un divas cepamā pulvera paciņas bez atlaides un kukurūzas cietes lielo iepakojumu, un salikusi to visu mugursomā un tad vēl nopirkusi sev čispšu iepakojumu ar atlaidi (skatījos pēc cenas kilogramā, kā nākas), bet tas vairs neielīda manā mugursomā, tāpēc nācās to vest pie rokas
Huh. Nu jā. Varbūt tieši tāpēc filosofu studijas, kurās kļūt par bezdarbnieku ir itin viegli (vismaz tā ļaudis man katru vienarpus reizi atgādina), būs manējās!
//
kopš pēdējā vēstījuma liekas, ka esmu lauzusi savus iepriekšējos aizsprostus, arīdzan uzveikusi citus patības kavēkļus (lai gan kurā no izlikšanās brīžiem cilvēks vairs nav viņš pats??), un spēju dzīvot īstajā plūdumā, kam būtu mani jāiepriecina un pēc maniem iepriekšējiem ierakstījumiem arī tā būtu loģiski jāiznāk. Bet emocijas vairs (vai vēl?) neeksistē. Turpinās jautājumi par prieka sakni. Kur tā? Iekšā vai ārā? Vispār rakstiska brīvplūsma ir skaista. Ceru reiz iedvesmot apkārtējos lietot ko vairāk par gliteriem un ukuleli.
 |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru