Bezjēdzību kambaris: kas es esmU?/par pankūkām un sevi

hei he-hei, hei ei ei!

Domāju, vai ir iegansts, ka man nav bijis laika neko šeit veikt ir derīgs, ja katru reizi, kad man ir laiks vai iedvesma, es esmu neaizsniedzamā datora attālumā un tad, kad beidzot esmu, tad pienāk pusnakts un ir laiks atpūtināties. Tieši šai mirklī mani jau no rītpienākošās nākotnes spaida pirmais pārbaudes darbs, kas gan jau (varbūt pat cerams) būs īsts jampadracis, jo nekad nevar zināt, kā vēstures pasniedzēji rada savus rakstiskos pārbaudījumus - cik tie domājumiem atvērti vai tomēr zināšanas skaidri pieprasoši vai varu jau domāt par došanos sapnī vai tomēr jāizlasa atlikušās divdesmit lapaspuses Oidipa piedzīvojumu dzejā.

Nezinu, pat no kura gala lai atgriežos. Sapratu, ka tik tiešām, lēmums pusnaktī izslēgties nav blogam draudzīgs un kādunakt tomēr nāksies ļauties jaunajam datumam, ja gribu šajā vietā iedvest dvēselīti atpakaļ (pieņemot, ka nerakstot blogs nepastāv (nu, pastāv, bet nav kustīgs, tikai tādi pagātnes gaišuma karodziņi)).

Ļoti daudz (un reizē itin nemaz (ho ho, Hērakleit!)) (labi, labi, tikai dažbrīd, taču tad tās gadās neērti piesātinātas reizes) sanāk nodarbināt prātu ar to, kas tad īsti esmu. Vairs nekādas pirmās, vairs neviena sešos gados ierastā (iekrātā, pierastā) klases drauga un paziņas ikdienā, vairs nekāda kora un vidējās izglītības iegūšanas pienākumu, vairs nekādas kulturoloģijas, vairs nekādu grāmatu un ķīmijas un matemātikas un Vinogradova un obligātās literatūras, vairs nekā. La-abi, patiesībā jau liekas, ka vienīgā, kā vairāk nav, ir apkārtējo ticība tam, ka esmu.

Zināju (un priecājos), ka viss universitātē būs atkarīgs no manis pašas, beidzot jaukā pašlaika sadale un neobligāti apmeklējumi, taču kas būtu domājis, ka varbūt tieši eksistēju kā tāda pankūka, kas ir uzcepta uz citu siltajām cepamvirsmām? Kas būtu domājis, ka bez siltuma no apakšas, bez temperatūras ievirzes (he he, par šo man vēlāk jāatceras) esmu tikai izplūdusi mīklas peļķe, nedefinēts jēdziens. Es nevaru būt pašdefinēta pankūka, ja to nemaz nenosaku es, bet citi. Vismaz kaut kā tā bija sagadījies pēdējos gados, centībā nodrošināt pēc iespējas vairāk iesaistes visur (ko pati arīdzan vēlējos un uz ko tiecos nesūdzoties, jo kāpēc gan ne). Protams, protams, acīmredzami ar pilnu sparu gaisā triec roku piebilde, ka taču varu (un esmu varējusi) sevi nosaukt vārdā (gan jau vairāk jēdzieniskā un definējošā, nevis ielūkoties pasē un atkal sastapties ar diviem jau kādu brīdi piešķirtajiem vārdiem) jebkurā brīdī, piecelties un būt es!!! Ar trim izsaukuma zīmēm.

Laikam tāpēc, ka vajag tik daudz (vismaz pieņemu tā (vai vismaz tikai piemēra dēļ varu minēt)) dažādu notikumu un iesaistu, lai uzsildītu pannu, arī esmu ļāvusies būt tikai pankūka, kas tik vien kā iespējami labi smaržo un ļaujās uzcepumam beziebildumiski. Ja pankūkas mīkla būtu saskarē ar neaizdegtu ogli, vai tikai tiktu uzlikta uz sviesta pikuča, tā neizceptos. Un necepjās arīdzan tagad. Nespēju un arī negribu celties kājās un sevi postulēt: "Še es!" Tā nav jauki un es nekad neesmu bijusi savs pašmērķis. Es tomēr eksistēju citos (kas vispār šķiet diezgan saprotami, ja pieņem, ka ir nepieciešams distancēties/būt šķirtam, lai uztvertu (acs sevi neredz, auss sevi nedzird utttttt.).

KO tad nu?

Man nav ne jausmas. Vairs neticu tam, ka esmu (pat pusotru stundu universitātē klausoties "IR" izvērsumu nekas nekļūst skaidrs) un tāpēc laikam kaut kur klīstu starp olām, cukuru, miltiem, pienu un ideju, ka varbūt vajadzētu šovakar uzcept pankūkas, kamēr ievārījuma burciņa jau ir no omes paņemta un siera gabala ledusskapī potenciāls ledusskapī arīdzan jau ir noraudzīts, bet pašierosmes ir nulle. Tāda pusnepabeigta vārtīšanās negribēšanā visu saslēgt vienotā ķēdē, lai attīstītu notikumu gaitu, kas rosina neticību un neapzināti vedina uz nerašanos.

Var tikai cerēt, ka pašgriba (vai vismaz ēstgriba) tomēr reiz modīsies, un cilvēks (es) savienosies ar pankūku (arī es), lai notiktu tālākejoša siltuma pārnese atpakaļ citos.

Varbūt tieši tā arī reiz tapa "ir".

/huh/