par distanci

Es vairs nesmaidu. Arī ieraugot uzvalkā un sporta puscimdos tērpu sabiedriskā transorta šoferi. Lai gan man ļoti patīk iet uz universitāti. Pat pirmdienās. 

Šodien ar kursabiedriem starp "tagad mazliet par sofistiem pusotras stundas garumā" un Sokrata iztirzājumu paņēmām kafiju ar pienu no četriem dažādiem kafijas automātiem un veicām aklo garšošanu. Ir forši. Tik tiešām. Bet tad, beidzas lekcijas un attopos sēžam pelēkā dīvānā, graužam pie pirksta pielipušas grauzdētas kaņepju sēklas un domājam par neinteresi. Pienāk bijušais klasesbiedrs un piedāvā man čipšus. Atsaku, jo pagājušonedēļu pārtiku no čipšiem vien. Piecreiz dienā un vēl mazliet. Bet, atpakaļ pie dīvāniņa. Klasesbiedrs apmulst un saka, ka es viņam vienmēr skolā piedāvāju visu ko un tagad gribēja atdarīt. Nu nekā. Jautā, vai man nav kas uzcepts, jo skolā vienmēr bija. Saku, ka nav. Viņš secina, ka viss ir mainījies, jo ne man kas ir, ne viņa piedāvājums saņem akceptu. Galu galā gan izlemj, ka viņa čipši ir dikti ķīmiski un labi vien ir, ka tos neēdu. Jautāju, kurā draudzē viņš ir. Atbilde iesaista to, ka agri vai vēlu es nonākšu pie ticēšanas dievam. Cenšos izskaidrot, ka man padomā tikai akadēmiska intersese par reliģijām. Klasesbiedrs neatkāpjas un skaidro, ka dievs eksistē. Hm, laikam reliģija tomēr ir vārīgs punkts un pētnieciski to var iedomāties aplūkot tikai malā stāvoši interesenti, nevis paši iesaistītie. Pareizi. Distance. Un klasesbiedrs prom ir. Tāpat kā uzradies. Ekonomikas angļu valoda, ja pareizi sapratu.

Un es turpinu sēdēt uz pelēkā dīvāniņa un grauzt pie nolaizīta pirksta pielipušas apgrauzdētas kaņepju sēklas.

///

ar šo tekstu man arī vajadzēja mazliet laiciskās distances, tāpēc tas te nonāk tikai nu