laim(i)īg(n)ums

viss. Sestais melnraksts pēc kārtas nav pieļaujams.

Gribēju teikt, ka esmu atpakaļ, bet manī vairs nav nekādu dzinuļu, tāpēc esmu atpakaļ tikai ar kādiem trim kājas pirkstiem. Esmu kļuvusi pliekani garlaicīga un neliekas, ka mans prāts domā kaut vienu interesantu domu. Gribu lasīt vairāk, taču ar laika atrašanu ir tā pagrūti. Bet gribu, gribu lasīt, domājot, ka tas palīdzēs. Man pietrūkst literatūras un varbūt arvien vairāk domāju par cilvēciņiem, kuru ikdienas sastāvdaļa nav literatūra. Vai viņu prāts spēj kožļāt citus veikumus vai acu redzējumus un no tiem gūt spēcinošas, uz priekšu virzošas domas? Varbūt ir tā, ka filosofija mani ir mazliet ierūdījusi (jo norūdīt vēl ne-e, galīgi vēl nejūtos kā filosofs) un nekas vairs nešķiet neuzveicams. Lai gan, protams, nekas nav arī pašsaprotams. Bāc. Varbūt tāpēc vairums ļaužu ir izvēlējušies ikdienā nedarīt to, ko mīl visvairāk, un varbūt viņi tik tiešām ir bijuši dikti gudri, jo citādi vai nu atliek iespēja kļūt par darbaholiķi vai arī viss mīļais kļūst ierasts, jo medus pēc simtās karotes vairs nešķiet tik salds (hei, meksikāniska (un patiesa!) piebilde drīzāk būtu iederīgāka - pēc simtās reizes halapenjo vairs nešķiet ass, hi! (patiesībā jūtos gatava (kamēr vēl vēders nav atradis) arī Pakistānas asākajam kebabam). Nu, saku šo visu, jo pašlaik mana karstākais gribējums ir iemācīties profesionāli pārvaldīt pirkstus pār spiedpogu plakandēli (satraukts čau sesijai un daudziem skolas darbiņiem, kuri man jāpaveic tuvākajā laikā!)

Ā, šodien atklāju peldsezonu Daugavā un jau kādu laiciņu cenšos izvairīties no rauga un piena, taču  skaidru apziņu, ka sakārtots ķermenis raisa laimīgu dzīvi, vēl neesmu guvusi. Starpcitu, pirmais fakts par meksikāņiem, ko dzirdēju, bija, ka Meksika ir otra laimīgākā valsts pasaulē, kas ir visnotaļ saprotami, jo viņi pievieno laimu visam, sākot no svaiga mango vai gurķa, beidzot ar gaļu un čipšiem. Tā nu nostaļģiski esmu apņēmusies turpināt laima pievienošanu visam, kas ir gatavs nonākt manā vēderā, un tad jau redzēs.