Jau kādu laiciņu galvā tūļāju ideju par to, ko es gribētu uzrakstīt, un kad tad vēl labāk to izviņķelēt no prāta laukā, ja ne tajā delikātajā mirklī, kad tā, bažās par to, vai Jēzuliņš piecelsies tomēr vai arī ne, saēdusies krāsotās olas un iegrimusi dziļā lauku miegā. Gluži kā bērnu, kurš, mājupceļā aizmidzis mašīnā, tiek maigi izsprādzēts un ieguldīts zem trim segām īstajai guļai.
***
Ķipis grāpis kokā kāpis
Lielo Grietu zemē gāzis
Viens, divi, trīs, un tu esi brīvs
***
Savādi laiki. It kā vairs nevajag cepuri, taču koki rozā debesis turpina šķelt ar savu kailumu. Lasu mazliet neīstās literatūras un dzeru vairāk čili kakao. Domāju par nākamajiem diviem mēnešiem, un to, cik grūti būs aizsniegties pēc brīvības. Un arī tad tā būs nosacīta vien, jo divi mēneši brīvības patiesībā nozīmē divus mēnešus visam kam citam. Taču nu, kad Lieldienu brīvais laiks aizskrējis centienos uzveikt eseju universitātei un tīkamās dienās Ritēs, sakopot spēkus īstajiem lasījumiem nemaz nemaz neliekas paveicami. Atkal jau iečukstās neticība. Uz to atliek vien noticēt, ka saule var aizslēpties aiz mākoņiem, taču pazust uz neatgriešanos - nekad. Vai pat varbūt dažreiz nemaz nevajag ticēt, vajag tikai mazliet laika, saules un ūdens. He, cilvēks vien beigās tāds sarežģītāks stādiņš vien ir.
Un, ak, kastaņu un visu citu augu pumpuriņi!
*** - mazs acu mirkšķis
*** - mazs acu mirkšķis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru