viens, divi, trīs, un tu esi brīvs

Jau kādu laiciņu galvā tūļāju ideju par to, ko es gribētu uzrakstīt, un kad tad vēl labāk to izviņķelēt no prāta laukā, ja ne tajā delikātajā mirklī, kad tā, bažās par to, vai Jēzuliņš piecelsies tomēr vai arī ne, saēdusies krāsotās olas un iegrimusi dziļā lauku miegā. Gluži kā bērnu, kurš, mājupceļā aizmidzis mašīnā, tiek maigi izsprādzēts un ieguldīts zem trim segām īstajai guļai.

***

Ķipis grāpis kokā kāpis

Lielo Grietu zemē gāzis

Viens, divi, trīs, un tu esi brīvs

***

Savādi laiki. It kā vairs nevajag cepuri, taču koki rozā debesis turpina šķelt ar savu kailumu. Lasu mazliet neīstās literatūras un dzeru vairāk čili kakao. Domāju par nākamajiem diviem mēnešiem, un to, cik grūti būs aizsniegties pēc brīvības. Un arī tad tā būs nosacīta vien, jo divi mēneši brīvības patiesībā nozīmē divus mēnešus visam kam citam. Taču nu, kad Lieldienu brīvais laiks aizskrējis centienos uzveikt eseju universitātei un tīkamās dienās Ritēs, sakopot spēkus īstajiem lasījumiem nemaz nemaz neliekas paveicami. Atkal jau iečukstās neticība. Uz to atliek vien noticēt, ka saule var aizslēpties aiz mākoņiem, taču pazust uz neatgriešanos - nekad. Vai pat varbūt dažreiz nemaz nevajag ticēt, vajag tikai mazliet laika, saules un ūdens. He, cilvēks vien beigās tāds sarežģītāks stādiņš vien ir.

Un, ak, kastaņu un visu citu augu pumpuriņi!

*** - mazs acu mirkšķis

laim(i)īg(n)ums

viss. Sestais melnraksts pēc kārtas nav pieļaujams.

Gribēju teikt, ka esmu atpakaļ, bet manī vairs nav nekādu dzinuļu, tāpēc esmu atpakaļ tikai ar kādiem trim kājas pirkstiem. Esmu kļuvusi pliekani garlaicīga un neliekas, ka mans prāts domā kaut vienu interesantu domu. Gribu lasīt vairāk, taču ar laika atrašanu ir tā pagrūti. Bet gribu, gribu lasīt, domājot, ka tas palīdzēs. Man pietrūkst literatūras un varbūt arvien vairāk domāju par cilvēciņiem, kuru ikdienas sastāvdaļa nav literatūra. Vai viņu prāts spēj kožļāt citus veikumus vai acu redzējumus un no tiem gūt spēcinošas, uz priekšu virzošas domas? Varbūt ir tā, ka filosofija mani ir mazliet ierūdījusi (jo norūdīt vēl ne-e, galīgi vēl nejūtos kā filosofs) un nekas vairs nešķiet neuzveicams. Lai gan, protams, nekas nav arī pašsaprotams. Bāc. Varbūt tāpēc vairums ļaužu ir izvēlējušies ikdienā nedarīt to, ko mīl visvairāk, un varbūt viņi tik tiešām ir bijuši dikti gudri, jo citādi vai nu atliek iespēja kļūt par darbaholiķi vai arī viss mīļais kļūst ierasts, jo medus pēc simtās karotes vairs nešķiet tik salds (hei, meksikāniska (un patiesa!) piebilde drīzāk būtu iederīgāka - pēc simtās reizes halapenjo vairs nešķiet ass, hi! (patiesībā jūtos gatava (kamēr vēl vēders nav atradis) arī Pakistānas asākajam kebabam). Nu, saku šo visu, jo pašlaik mana karstākais gribējums ir iemācīties profesionāli pārvaldīt pirkstus pār spiedpogu plakandēli (satraukts čau sesijai un daudziem skolas darbiņiem, kuri man jāpaveic tuvākajā laikā!)

Ā, šodien atklāju peldsezonu Daugavā un jau kādu laiciņu cenšos izvairīties no rauga un piena, taču  skaidru apziņu, ka sakārtots ķermenis raisa laimīgu dzīvi, vēl neesmu guvusi. Starpcitu, pirmais fakts par meksikāņiem, ko dzirdēju, bija, ka Meksika ir otra laimīgākā valsts pasaulē, kas ir visnotaļ saprotami, jo viņi pievieno laimu visam, sākot no svaiga mango vai gurķa, beidzot ar gaļu un čipšiem. Tā nu nostaļģiski esmu apņēmusies turpināt laima pievienošanu visam, kas ir gatavs nonākt manā vēderā, un tad jau redzēs.