kas ir svarīgi >>>

ufff, indiešu kaimiņu nakts televizora klausīšanās dzīve kļūst arvien neizturamāka. Savienojumā ar bezkoku dzīvošanu unn arī istabaugu grūto dzīvi centrālās apkures klimatiskajos apstākļos nākas arvien vairāk jautāt sev, ko gan vispār daru vēl centrā. Ok, studijas, daudz materiālu, daudz darbu, uz kuriem ātri jāpaspēj, daudz laika ieguldīts dzīvokļa remontā, to visu saprotu. Bet vai tik tās nav grimušo izmaksu kļudas atblāzmas, kurām pa vidu jāuzdrošinās sev pajautāt, vai tas viss ir tā vērts, ja jūtu bezpalīdzīgu stresu? It kā jau lieliski, ka man ir iespēja jebkurā brīdī iebēgt mājās uz pusdienām vai kafiju, tomēr esmu sapratusi, ka tādējādi jau tā neeksistējošā robeža starp darbošanos un atpūtu tiek desmitkārtīgi samudžināta tiktāl, ka atpūta vienkārši vairs neeksistē. Nekādas sagatavošanās vai atslēgšanās no dienas skrējiena, tikai skrējienu skrējiens cauri neapdomīgai vēlmei paspēt visu šeit un tagad.

šodien smagi nopūtos pie materiālu plauktiem, kuru realizēšanai man vienkārši nav laika. pēdējās dienas arvien vairāk sāku uzņemties atbildību par savām izvēlēm. Galvenokārt jau uzņemties regulārus iknedēļas pienākumus, kā rezultātā neatliek laika mīļajiem un iepriecinošajiem darbiņiem. Tiem atliek vien nogurums un atrunas.

tooooties! nolēmu, ka jāizlasa viena pilntiesīga grāmata un savas 200 lpp jau gandrīz esmu pieveikusi. Galvenokārt pateicoties braucienam uz Kauņu tik smalkā braucamrīkā, ka varēju pietiekami izgaismot lasāmo visu ceļu arī caur aptumšotiem logiem. Desmit sieviešu autoru stāsti par desmit desmitgadēm. Sāpīgi un skaudri, tomēr spēcīgi un arī svarīgi. 

Bet vispār jau šis ir tāds grūts novembris. Ies(ā)pējami, ka grūtākais, bet tieši ar to, ka sajūta, ka lēnām dziestu zem visiem iekšējiem smagumiem, ne laikapstākļu ietekmes sprukās. Domāju par pagātnes negudrībām un nedarbiem un to tagadnes sekām. Par to, kā meklēt jēgu un jaunus virzienus, ja nekas vairs nepārspēj sagāndētās iespējas. Vasarā mani mīļi iesauca par ezīti. Ezīti miglā. Sākotnēji vispār neasociējos ar to, tomēr, piedzīvojot tumīgo miglu Rīgas centrā, kur tā kaut kā daudz uzbāzīgāk mani apēda, sapratu, ka varbūt tai miglā pat rodu mieru. Miglas aprīšanas mieru par godu tam, ka viss svarīgais izrādījušās vien pupu mizas.

 šonakt esmu pateicīga debesīm, ka tās aizrāva mani tiktāl, ka noķēru bērnības bezbēdnību pirmskapa portretu. var jau būt, ka bez dzīves centrā un debesu ilgām nemaz nebūtu iedomājusies šajā virzienā lūkoties

 trīs dienas vēlāk //////////