pirmo reizi man ir gari nagi. pirmo reizi man ir arī divdesmit četri gadi.
sakritība?
pirmo reizi neatceros vārdus. tie mani viļ un arvien slīd sāņus.
kas veido to, ko saku un kā saku?
jau vidusskolā apzinājos, ka esmu kaut ko nokavējusi. Samta grāmatiņu lasīšanu un literātu autobusu. Toties ar sev svarīgajiem vārdiem tāpat jutos kaut kā brīvi. Sofija reiz atzina, ka man ir tādas neērtas metaforas. Es tajā sadzirdēju tikai komplimentu un vēljoprojām to turu sev siltā prāta kaktiņā kā mīļu komplimentu, kuram gan nezinu, vai spēju dzīvot līdzi. Priecājos, ka cauri visām nepilnības sajūtām esmu bijusi uzticīga saviem vārdiem. Visiem diviem, trim, ja pieskaita arī uzvārdu, vēl pāris, ja pieskaita arī korporācijas un citus vārdus, bet, protams, galvenokārt jau visiem tiem, kurus esmu jebkad uzdrīkstējusies savirknēt un kaut kur kaut kā pabeigtā formā palaist vaļā. Nē, hmmm, laikam tāpat kā šovakar sēžot samta šokolādes dīvānā, es nevis uzdrīkstos virknēt, bet gan ļauju pirkstiem vārdus un frāzes atrast pašiem. Dažkārt jūtu, ka ar runātajiem vārdiem man ir uznācis pagrimums. Bet tad tādā vakarā kā šis, jūtu, ka varbūt, arī ja mutei nav ko bilst, pirkstiem tomēr ir iekrājies stāstāmais. Uzlieku ātrāku dziesmu un arī pirksti runā ātrāk. aidā!
Ir jau pietiekami vēls, lai es neņemtos lasīt desmit gadus vecos ierakstus, kuri manās atmiņās dažkārt ir tik dzīvi un sulīgi, bet, protams, ka atskatoties uz tiem ar nesenāku aci, to spozme izrādās tikai bērnišķīgs šķitums. ((lai gan bērniem taču ir ģeniālas atklāsmes, tā kā nezinu, kur beidzas un sākas šī aporija)) Katrā ziņā esmu pateicīga par trīs minūšu nejaušo saskriešanos ar Valteru, kurš pirms daudziem gadiem uz gājēju pārejas izvilka no auduma maisiņa Kivirehka Skaisto dzīvnieku, ar ko es iezīmēju savas vārdmanības (toties cik neizmanīgs vārds??) sākumpunktu. Pirms tam varbūt nebija slikti, bet no tā brīža noteikti patērētās literatūras saturs spēja mani nodrošināt ar pietiekamu vārdu un tēlainās izteiksmes līdzekļu arsenālu, lai es izteiktu jebkuru savu tīņu gadu ģeniālo atklāsmi. un par to man arī pat nav kauns, kuru, cik nopratu, sežot kārtējā man-nevajag-šos-kredītpunktus-un-es-izcili-iztiktu-arī-bez-šīs-atbildības-bet-radošās-rakstības-kurss-ar-īstiem-rakstniekiem-un-kad-man-vēl-būs-šāda-iespēja kursā, tomēr izjūt lielais vairākums cilvēku.
jūtu gan, ka vārdi uz vietas nestāv, to dabā ir tikt pie nākamajām mēlēm vai pirkstiem un tā ir tikai mana atbildība atvērt kārtējo neizlasīto skaisto vārdu grāmatu, sagaidīt līdz kāds vārds nolaižas uz tās lappusēm un ar 'caps!', grāmatu aizcirst un vārdus ielaist manī.
labi, ko es te daudz runāju, vispār taču pirmoreiz dzīvē esmu izdevusi zīnu! vēlāk gan nekā ātrāk, un tas viss aizmirsto vārdu, kurus gluži kā acenes, kas aizmirstas uz galvas, nespēju atminēties, dēļ. Toties ir. Un par to priecājos. Un vispār priecājos par jaudīgāko janvāri jebkad (ja gribi vienu zīnu turēt arī savās roās, dod man vienu zīņu <3)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru