ak vai, pagājis jau vairāk nekā pus gads, kopš radīju kaut ko lasītspējamu! vismaz šai 3. janvāra vakarā gan uzrakstīšu kaut ko dzīvotspējīgu. Tā esmu sev apsolījusi.
Līdz ar sev apsolīto simt reižu sporta sektas apmeklējumu piebeigšanu, domāju ko tad būtu jāsola sev tālāk. Dzīvot solījumos tā kā īsti negribas, bet reizē (tādam cilvēkam kā man) bez solījumiem ir daudz grūtāk nekā ar solījumiem. Ja jau solījums kā metode man ir nostrādājis, jāmēģina to vēl kaut kur pielietot.
Šodien gāju skriet. Mazliet tādēļ, ka biju sev apsolījusi, mazliet arī tādēļ, ka skriet (aha, arī pa centru) ir forši. Pirmo reizi atliku modinātāju rīta skrējienam un arī pirmo reizi vilcinājos vispār iet skriet. Zināju, ka ārā auksti, bet auksti bija bijis arī visas iepriekšējās reizes. Un bija auksti. Tiešām auksti. T i e š ā m. Bet noskrējusi savus deviņus cik tur kilometrus un, jā, arī pirmo reizi sevis pierunāšana pirms skrējiena īsti nevainagojās priekā par skrējienu pēc tam, bet tas jau patiesībā nekas. Varbūt vienīgi atgūšanās aizņēma vairāk nekā tikai fiziski ieplānoto laiku, tas ir, bija arī garīgās atgūšanās laiks nepieciešams. Bet nu, daudzas stundas un notikumu vēlāk, esmu zem trejdeviņām segām un jūtu siltumu kājās. Kaut ko tas ķermenis tomēr spēj aizmirst, un par to ir prieks. Dienas beigās tāpat ir gandarījums par skrējienu, ko esmu sev pa pusei apsolījusi, pat, ja brīdī, kur sejā pūš -20 grādīgs vējš, sāku apšaubīt visus savus solījumus un mērķus, kas aiz tiem stāv.
1. janvāris šķita kā īstais brīdis uzstādīt jaunus mērķus. Pirms tam gan veicu savas dzīves izvērtējumu desmit kategorijās, no kurām diemžēl (un reizē par laimi) draugu kategorija saņēma visaugstāko vērtējumu. Vēl neesmu līdz galam spējusi identificēt, kā izdevies nokļūt tik daudzās skaistās starpcilvēciskās attiecībās, taču kaut ko esmu darījusi pareizi, un par to man arī liels prieks. Vispār liekas, ka tas siltums kājās daļēji nāk ne tikai no daudzajām segām, bet arī apziņas, ka man pēdējā gadā sanācis gan iepazīties ar jauniem draugiem, gan uzturēt/attīstīt vecās draudzības, kas šur tur manā informācijas laukā uzpeldējis kā viens no svarīgākajiem laimes ("un ilgdzīvošanas, bet tas jau mazāk svarīgi" nodomā jaunatnīgā Selīna) faktoriem. Protams, vienmēr varētu būt vēl labāk, bet jau pēdējos divus gadus spēju vien sev atgādināt, ka padsmitgadības Selīna nekad nebūtu varējusi iedomāties, cik forši izvērtīsies viņas starpcilvēciskās attiecības.
Bet atpakaļ pie mērķiem. Sarakstīju visu ko visur kur, dažbrīd visai ambiciozi (piemēram, izlasīt no sākuma līdz galam pāris grāmatu, kuras vēl ambiciozāk esmu uzmērķējusi atrast), dažbrīd tik neskaidri, ka nezinu, kā lai to sasniedzu. Bet vēl jau gads priekša. Un galvenokārt jau ceru, ka šis ieraksts kalpos man (bet vispār jau ne tikai man, bet arī tev, cilvēk, kas šo lasa) par atgādinājumu atgriezties pie uzstādītā un pajautāt, kā tad īsti iet tiem mērķiem. Vienalga, kā un kuriem.
Ui, kalendārā trijnieks kļūst par četrinieku. Kas man vēl būtu jāpasaka? Kas ir mainījies kopša maija?
Filosofijas studijas turpinās, līdz ar to arī nenopietnā attieksme pret dzīvi arī (kaut kad nodomāju, ka gan jau nopietnāk sākšu domāt par karjeru tikai tad, kad mana dzīve uzņems jaunus apgriezienus), kas gan savijas ar super nopietno attieksmi pret praktiskiem jautājumiem. Esmu sevi nodefinējusi kā šveices nazīti, kurš spēj paveikt visu ko, bet reizē izcili nespēj īsti neko. Tad nu tieši šai brīdī nosolos sev šogad izdarīt tomēr kaut ko izcilu. Un tu, nākamreiz tiekoties, vari apjautāties, kā ar to man iet!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru