atā, divdsmitpiecgadība

maisu kafiju, priecājos par čili un medu, ko beidzot esmu sagādājusi un varu tur likt klāt. Likās, ka braucot uz Prāgu, aizbēgšu no Latvijas, no savas dzīves tur, bet tā jau īsti nav..tā rakstīju es 11.novembrī

bet šodien, vēl pēdējo stundu pēc Prāgas laika pirms ieiešanas jaunā gadā, skaitot pēc Selīnas pasaulē nākšanas dienas, liekas, ka kaut kas tomēr ir mainījies. Pirmkārt jau medu vairs nelieku pie kafijas, uzzināju no glikozes dievietes, ka labāk neko saldu brokastīs neēst, un likt tikai čili kafijā šķiet pārāk intensīvi. Izdomāju, ka vispār man vienkārši gribētos būt pārmaiņu pētniecei, pārmaiņu ekspertei, jo mainās jau viss un ātrāk, nekā jebkad, kas nozīmē, ka visvisādiem labumiem un sliktumiem ir vēl lielāka un ātrāka iespēja uzrasties pa ceļam, un tas viss šķiet ļoti ļoti interesanti. Pirmo reizi man ir sajūta, ka man ir jāatskatās uz savu dzīvi, ka man gribas to darīt, jo zinu, ka viss mainīsies, ieskaitot mani un visu man apkārt. Un tas pat nav saistīts ar to, ka dzīve šeit man ir tikai atgādinājusi, ka man ir kaut kāda maģiskā spēja iedzīvoties jebkur, ja vien zinu, ka atpakaļceļš nav nekur tuvumā, kas tikai jau atkal raisa iespējas jauniem piedzīvojumiem un atmiņām, ko bez labas arhivēšanas nespēšu paturēt prātā, lai gan gribēsies. 

Drīzāk dzīve Prāgā ārpus ierastajiem latviešu atskaites punktiem man ir likusi apjaust, ka patiesībā ir tikai neliela daļiņa ar man patiešām svarīgo un vērtīgo, viss pārējais ir vien nevajadzīgs fona aizpildījums, ar ko sevi gribot negribot salīdzinu vai gribot negribot noniecinu, vai gribot negribot aizpildu. Bet bez kaut kādas mijiedarbības vai dziļākas jēgrades. Un zinu, ka šīs nav nekādas svaigās domas, citi to ir jau simtreiz teikuši un es, protams, esmu to cītīgi uzklausījusi, bet ir pilnīgi kas cits to kaut kā ķermeniski vienā dienā piecelties un izjust. Jancīgi. 

Prāgā tiešām ir skaista migla un vēl skaistāks gaišums ziemas laikā. It kā nieks, bet varbūt, ka tieši tas man neļauj rakstīt, ka viss ir tikai migla. Jo tā nav. Esot tādā kā Latvijas atmiņu miglā pietiekami tālu no visa visa, kas pēdējos divdesmit piecos ir uzkrāts, esmu patiecīga, ka svarīgais par laimi ir kļuvis skaidrāks un nesvarīgais tiešām kaut kur nogrimis vai vēl lēnām grimst. Tad jau manīs, bet vispār vienmēr esmu zinājusi, ka mana divdesmitsešgadība būs forša! uNN, protams, tikai es esmu atbildīga par to, lai tā tāda tiešām būtu!