Opapā, laiks tiešām kustās uz priekšu, gribu to vai nē. Bet nu jau strauji tuvojos divdesmitseptiņgadībai, un dzīve viļņojas. Uznāk skaistāki mirkļi, kad liekas, ka viss būs labi, uznāk bēdīgāki mirkļi, kad vairs nekas neliekas labi.
Beidzot esmu atpakaļ kormūzikas jūrā un dažbrīd šķiet, ka varētu aizpeldināties līdz pasaules malai, par ko ļoti priecājos. Un reizē arī kormūzikas dziedāšana liek sazemēties, jo, lai būtu tās daļa, nevis tai tikai aizdotu savu ausi, man ir jāmāk izmantot ķermeni ļoti konkrēti fokusētā veidā. Kaut kā gandrīz garīgi, nu, jo skaņa jau iziet ārpus manis.
Man ir žēl, ka vairāk nerakstu aktīvi šeit, bet arvien aktīvāk manā prātā paceļas jautājums, kam šo rakstu – daudzajiem botiem, kas arvien aktīvāk mēģina paveikt es pat nezinu ko? Rakstu vēstules, par to vēljoprojām aktīvs prieks. Ā, tas, kas ir mainījies, ir instagrama deaktivizēšana, kas ir bijusi labākā lieta, ko esmu paveikusi kādā laiciņā. Nu, maģistra aizstāvēšana it kā jau arī, bet nu tas tā. Tik vien kā izdarīts.
Biju nedēļu Latgalē un atvedu sajūtu, ka Latvijā vēl eksistē cilvēcība un asums un dziesmas un saikne ar zaļumiem un pagātni. Un tas viss par spīti tam, ka Latgale ir arī tukšuma zeme, kur tukšumam vienmēr ir kaut kā jāpārkāpj pāri. Ceru, ka man šis kalpos par labo piemēru, kā pārviļņoties pāri tukšumam arī sevī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru