šī gada aktuālie jautājumi

kā noticēt sev?

kā atrast sev vietu šai pasaulē?

kā draudzēties?

kā empatizēt?

kā runāt?

kā savaldīties?

kā atrast laiku visam, kas svarīgs?

kā saņemties tam svarīgajam?

kā nebaidīties?

kā būt drošībā, bet tāpat augt un mācīties?

kā atgūties no neveiksmēm?

kā priecāties ilgāk par piecām minūtēm?

kā nepārēsties?

kā labi pagatavot vistu?

kā noskatīties visas foršās filmas?

kā nemelot sev?

kā izdomāt, kas ir vajadzīgs?

un kā to iznest šai pasaulē?

kā

par puvi

Pēdējais laiks ir nācis ar daudz kultūras. Nezinu, vai vairāk vai mazāk par kilogramu, bet vismaz vairāk nekā citus laikus gan. Nezinu, vai tas nozīmē ko īpašu vai drīzāk tikai to, ka mēģinu aizmukt no dzīves, kuru esmu sev pievēlējusi, neuzmanīgi vēloties vēlamo. Ir interesanti vērot sevi, kura pirms pāris gadiem nicinoši nolūkojās uz visiem, kas paziņoja, ka viņiem patīk teātris. Man tai laikā bija sagadījies redzēt tieši tik nožēlojamu izrāžu, ka biju nosvētījusi teātri par puvušu. Tāpat kā sapuvis ābols īsti nenorāda uz visas ābolu dzimtas puvumu, bet tikai uz ābolu dzimtas (lai ko tā nozīmētu) spēju sapūt, varu pēc šiem mazliet priekš desmit gadiem secināt, ka tas laiks tikai man radīja, ka teātrim piemīt potenciāls būt iepuvušam un līdzarto netīkamam, bet tas jau nenozīmē, ka tas viss tāds ir. Un vispār, vai tad šādā spējā (pašiznīcināties un paveikt visu ko pa ceļam) ir kaut kas slikts. 

Katrā ziņā, cauri izrādēm un operām un filmām un tekstiem, es turpinu kaut ko rosīties pie apvāršņa.

Kas notiks tālāk?

esmu pie

man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev man jāraksta sev

sveicieni vecajā gadā vēl, esmu pie dzīvības, esmu pie apjukuma, esmu pie pārdomām, esmu pie izvēlēm, esmu pie aprēķiniem, esmu pie nevarēšanas saņemties, esmu pie iedvesmas, esmu pie nevarēšanas saņemties, esmu pie atkārtojuma, esmu pie atcerēšanās, esmu pie aizmiršanas, esmu pie teksta, esmu pie vēlmes radīt, esmu pie pārdomām par to, esmu pie mācīšanās, kā būt

kaut kur

esmu pie sevis iepazīšanas

esmu pie sevis

esmu pie 

sevis

viļņošanās

Opapā, laiks tiešām kustās uz priekšu, gribu to vai nē. Bet nu jau strauji tuvojos divdesmitseptiņgadībai, un dzīve viļņojas. Uznāk skaistāki mirkļi, kad liekas, ka viss būs labi, uznāk bēdīgāki mirkļi, kad vairs nekas neliekas labi.

Beidzot esmu atpakaļ kormūzikas jūrā un dažbrīd šķiet, ka varētu aizpeldināties līdz pasaules malai, par ko ļoti priecājos. Un reizē arī kormūzikas dziedāšana liek sazemēties, jo, lai būtu tās daļa, nevis tai tikai aizdotu savu ausi, man ir jāmāk izmantot ķermeni ļoti konkrēti fokusētā veidā. Kaut kā gandrīz garīgi, nu, jo skaņa jau iziet ārpus manis. 

Man ir žēl, ka vairāk nerakstu aktīvi šeit, bet arvien aktīvāk manā prātā paceļas jautājums, kam šo rakstu – daudzajiem botiem, kas arvien aktīvāk mēģina paveikt es pat nezinu ko? Rakstu vēstules, par to vēljoprojām aktīvs prieks. Ā, tas, kas ir mainījies, ir instagrama deaktivizēšana, kas ir bijusi labākā lieta, ko esmu paveikusi kādā laiciņā. Nu, maģistra aizstāvēšana it kā jau arī, bet nu tas tā. Tik vien kā izdarīts.

Biju nedēļu Latgalē un atvedu sajūtu, ka Latvijā vēl eksistē cilvēcība un asums un dziesmas un saikne ar zaļumiem un pagātni. Un tas viss par spīti tam, ka Latgale ir arī tukšuma zeme, kur tukšumam vienmēr ir kaut kā jāpārkāpj pāri. Ceru, ka man šis kalpos par labo piemēru, kā pārviļņoties pāri tukšumam arī sevī. 

atā, divdsmitpiecgadība

maisu kafiju, priecājos par čili un medu, ko beidzot esmu sagādājusi un varu tur likt klāt. Likās, ka braucot uz Prāgu, aizbēgšu no Latvijas, no savas dzīves tur, bet tā jau īsti nav..tā rakstīju es 11.novembrī

bet šodien, vēl pēdējo stundu pēc Prāgas laika pirms ieiešanas jaunā gadā, skaitot pēc Selīnas pasaulē nākšanas dienas, liekas, ka kaut kas tomēr ir mainījies. Pirmkārt jau medu vairs nelieku pie kafijas, uzzināju no glikozes dievietes, ka labāk neko saldu brokastīs neēst, un likt tikai čili kafijā šķiet pārāk intensīvi. Izdomāju, ka vispār man vienkārši gribētos būt pārmaiņu pētniecei, pārmaiņu ekspertei, jo mainās jau viss un ātrāk, nekā jebkad, kas nozīmē, ka visvisādiem labumiem un sliktumiem ir vēl lielāka un ātrāka iespēja uzrasties pa ceļam, un tas viss šķiet ļoti ļoti interesanti. Pirmo reizi man ir sajūta, ka man ir jāatskatās uz savu dzīvi, ka man gribas to darīt, jo zinu, ka viss mainīsies, ieskaitot mani un visu man apkārt. Un tas pat nav saistīts ar to, ka dzīve šeit man ir tikai atgādinājusi, ka man ir kaut kāda maģiskā spēja iedzīvoties jebkur, ja vien zinu, ka atpakaļceļš nav nekur tuvumā, kas tikai jau atkal raisa iespējas jauniem piedzīvojumiem un atmiņām, ko bez labas arhivēšanas nespēšu paturēt prātā, lai gan gribēsies. 

Drīzāk dzīve Prāgā ārpus ierastajiem latviešu atskaites punktiem man ir likusi apjaust, ka patiesībā ir tikai neliela daļiņa ar man patiešām svarīgo un vērtīgo, viss pārējais ir vien nevajadzīgs fona aizpildījums, ar ko sevi gribot negribot salīdzinu vai gribot negribot noniecinu, vai gribot negribot aizpildu. Bet bez kaut kādas mijiedarbības vai dziļākas jēgrades. Un zinu, ka šīs nav nekādas svaigās domas, citi to ir jau simtreiz teikuši un es, protams, esmu to cītīgi uzklausījusi, bet ir pilnīgi kas cits to kaut kā ķermeniski vienā dienā piecelties un izjust. Jancīgi. 

Prāgā tiešām ir skaista migla un vēl skaistāks gaišums ziemas laikā. It kā nieks, bet varbūt, ka tieši tas man neļauj rakstīt, ka viss ir tikai migla. Jo tā nav. Esot tādā kā Latvijas atmiņu miglā pietiekami tālu no visa visa, kas pēdējos divdesmit piecos ir uzkrāts, esmu patiecīga, ka svarīgais par laimi ir kļuvis skaidrāks un nesvarīgais tiešām kaut kur nogrimis vai vēl lēnām grimst. Tad jau manīs, bet vispār vienmēr esmu zinājusi, ka mana divdesmitsešgadība būs forša! uNN, protams, tikai es esmu atbildīga par to, lai tā tāda tiešām būtu!

sarakstiņi

paldies Masterdamai un Ebrlīnei, paldies Paulai M. un J. Paulai, te mani sarakstiņi:

jādejo 

jāskrien 

jākāpelē

jāsazvanās

jāmācās

jārada

jāprioretizē

: vairāk

jāskatās telefonnejēdzības

: mazāk

Te mazliet Rīgas

Te mazliet svētlaimes

Te mazliet kosmosa džeza

Te mazliet ietekmes

un, protams, esmu paspējusi noskatīties veselu kaudzi ar kvīrfilmām kvīrfilmu kvīrfilmkursā un kvīrfilmfestivālā, par tām gan jautāt personīgi, jo to ir daudz daudz daudz!

dzin dzinnn, te jums zvans no prāgas

tā tā, tā, mana rakstvietne ir iemaldījies kaut kādā Singapūras un citu neklasificētu svešvietu radarā, tāpēc atgriezusies sajūta, ka jāmēģina cilvēciskot internetiskā saziņa. Un šodien pēc vienas atceltas lekcijas un otras lekcijas, uz kuru pasniedzēja vienkārši neieradās, beidzot izdomāju kā!

Esmu lēnām sākusi mazliet vairāk lasīt satori (jeb beidzot izlasīt dažus rakstus arī līdz galam), izlasīju tur arī brīnišķīgo Danielas rakstu par meilārtu, un sāku domāt, ka meilārts taču ir tik lielisks aktīvisma veids, ka nesaprotu, kāpēc nekad neesmu iedomājusies par vēstuļsūtīšanu nejauši izvēlētām adresēm (lai gan, visticsmāk interesanti nosauktās ielās dzīvojošajiem visticamāk būtu lielāka iespēja kaut ko saņemt, bet nu tā jau ir novirze). Lai nu kā, tas viss rezultējās ar apjausmu, ka es taču esmu viena vēstuļlidojuma attālumā no visiem, kas šo vietni lasa, tā ka, ja nu tev ir duka, aizpildi šo, un gaidi kaut ko savā pastkastītē!

((lūgums uzturēt gaidas par vēstules saturu visai pieticīgas))