karsti, karstāk, viskarstāk

klau, ko tālāk? (šo man pirms pāris dienām jautāja un nu jūtos kā krustcelēs, man tak nemaz nav plānu jūnijam. Skolas rutīna ir pieveikta un nu vairs nekā nav, pat pusdienu starpbrīža. Ko tālāk? Vai kaut kā piesaistīties klasesbiedriem (vai klasesbiedri var būt reizē arī draugi vai tomēr to zīmogs ir pārāk spēcīgs un atsvešināts un nu ir laiks pievērsties ārpus klases draugeim (vai tiem, kurus vēlos savā dzīvē vairāk (vai obligācijām vai kam kam????))))

eksāmenu ievainojumi vēl kādu laiku nebūs saulē rādāmi, līdz rētas nebūs cieši savilkušās un tad vēl arī laikam neskaitās labi sauļoties. Bet tas it kā nemaz netraucētu savākt sevi kaut kā, sapakot, satīt vai saritināt visu kopā. Varbūt jādzer mazāk ūdens? (reiz man teica, ka, ja personība ir par stipru, tad jādzer šķidrums un tā jāatšķaida)Varbūt ēst plombīra saldējumu ar zemenēm un cepumiem un skatīties filmas, kuru luksusam kādu laiku neesmu ļāvusies? Varbūt cesties izlasīt visas akumulētās grāmatas (sakrāvu visas neizlasītās kaudzē un sanāca atā līdz viduklim) uzreiz (vai vismaz iesākt) vai pieķerties dienasgrāmatai, no kuras esmu atsvešinājusies kā no sen nesakontaktēta paziņas? Dažkārt it kā aizdomājos, ka ieradums atskaitīties katru dienu bija tas, ka mani saturēja kopā vienas vai vairāk lapas ietvaros, bet vai tiešām ļauties ieraduma pamatojumam? Varbūt tas ir mazliet lēti.

Kaut kad  vāļājos parkā (un pēc tam auklēju nesancionētu saplūstošu ar mani tārpdraugu) un nevarēju beigt lūkoties uz lielajiem kokiem. Tiem, kas ir tiešām LIELI (jā jā, Latvijā un ne baobabi). Kā būtu bez kokiem? Vai pasaule būtu citāda, ja neviens necirstu kokus, bet tie visur augtu patvaļīgi un līki un milzu un druadīgi un bīstami? Un, ja koks uzkristu virsū, tas nebūtu nekas. Atsvešināties no cilvēka centrēšanas idejas. Kur vajadzētu beigties cilvēka kultam un sāktiem kaut kādai draudzīgai biocenozei?

kur vispār būt?

un kā?

pamosties priekā?

pamosties un aizmigt atkal?

beidzot saņemties saulesbriļļu nomaiņai uz cepuri?

henna visur?

(ā, man atkal ir pumpa tieši starp uzacīm, domāju, ko mana trešā acs vēlas redzēt no manas pieres zemākās (bet varbūt vissvarīgākās?) ložas)

cilvēcība ģimenē? ar draugiem?

pēdējās dienās jūtos kā Turcijā. Ir karsti. Arvien vēl turpinu peldēties katru dienu. Šodien, piemēram, izteikti agri un pēc tam beidzot aizbraukt pēc eklēriem. Dzīve ir kļuvusi par tādu kūrortu. Ir forši.

Bet es tāpat neesmu laimīga. Un vienmēr jūtos nogurusi, pat pēc miega.
//
Kā tad īsti būt?

kur? kā? kāpēc?

nu beidzot ir pienācis brīdis (patiesībā jau tas pienāks nākampiektdien līdz ar pēdējo eksāmenu (fizika atkrīt dzīvības glābšanas nolūkos (ģenētiski ņemot, es iespējams mirstu ātrāk (vispār gribu nodot asinis (vispār šodien bija tāda iespēja, bet nolēmu, ka esmu par vāju un vairāk gribu pagulēt divās matemātikas stundās un nepildīt pagājušo gadu eksāmenus (pāris minūtes vēlāk atradu uz kājas rāpojam ērci)))))), kad autobusā varu lasīt nevis obligāto literatūru, bet gan to ko vēlos. Urā! Un tas ir no skolas aizlienētais Borhess, ko esmu atlikusi sešus mēnešus, un mūsu kopdzīvei strauji tuvojas bibliotēkas parādu noārtošanas datums. Mazliet ir sajūta kā ar kādu mironīti, jo vajag ātri, bet gribās efektīvi, un beigās iznāk lēni un mīļi. Vismaz stāsts par vīrieti, kas bija atdots vienīgajam mērķim - gulēt un sapņot izdevās tieši tik skaists. Kopā ar saulrietu, kura dēļ nolēmu uz sekundēm desmit atbrīvot acis no lasīšanas nodarbes.

Esmu kaut kur ļoti pazudusi.

Kā piecelties pēc trim stundām?
Kas bez valodas vēl ir cilvēkos?

Kā sevi atšķirt no saviem draugiem?

Kas ir tie septiņi cilvēki, kas parasti apmeklē manu rakstvietni?

Kur es būšu pēc puses gada?

Un kur būsi tu?

Un pēc diviem gadiem?

Vai mēs vēl tiksimies?

Kas ir esme? 

Kā atjaunot prieku, ko sagādā dzīvošana?

Vai mana kāja reiz beigs izdalīt sāpes?

Cik ticami ir horoskopi?

No kā sastāv dzīvošana?

Vai reiz attapšos, visu palaidusi garām?

Kā visu nepalaist garām?

Kā izlasīt Borhesu līdz pēdējam eksāmenam un reizē sagatavoties matemātikai?

Kā atcerēties citātus latviešu valodas eksāmenam?

Kur atrast labus apavus?

Kad nākamreiz sanāks aizbraukt uz Tūjām?

Vai es vēl kādreiz raudāšu?

Kas ir svarīgākais dzīvē?

Kā padarīt cilvēci labāku?

Kā uzlabot sevi?

Cik daudz draugu pierunāšanas iet peldēt ir par daudz?
Kā attaisīt logu, kad tas jau ir attaisīts?

Kā būt laimīgam?

Kā mīlēt?

Un kā sajust?

Kāpēc vispār?

(peldēt katru rītu ir vēl labāk kā ēst saldējumu (lai gan tas arī ir izcili, šodien man to pārdeva vīrietis ar piestraudi, kas vēstīja: "Genadijs no Latgales"))

nevaru saprast, vai es esmu es savā galvā vai tomēr citu galvās

(ak, putni ārā dzied vēl skaistāk par fonā skanošo mūziku)

nektārs

rokas

ķermeņi

kustības

krievu mūzika

džezs?

nobrāzts celis un uzsista acs

saules brilles

ne džezs

krievu valoda

krievu dejoņi

nav jau 9.maijs

urā!

čipši iepriekš (nu, protams!)

Sofija

divpadsmit gadus nesatiktā Brigita

kleitas

svārki

ziedi! 

Ziedi!

pusgaisma

pustumsa

esmu apburta

pūlis

burvība

mati

sarunas ausī

dejas

trompete 

urā!

ir 10.maijs

ir vasara 

un es esmu nektārs

Viss, rīt es dodos peldēt!

(šis)

beidzot, BEIDZOT // nesalauztā potīte

he hei! hm, es pati kādu brītiņu vairs nesaprotu, kas notiek, viss it kā ir izjaukts (he he, vai tik šo neteica mans horoskops jau pirms laba laika), taču kaut kā turpinās un nevar saprast īsti kas un kā un kur un kāpēc un cik daudz un vai pietiek vai vajag vai nē. Visa tik daudz, taču reizē arī nekā. Labi, tātad.

Kopš pagājušās piektdienas rīta man ir ģipsis, kas man it kā varēja nemaz nebūt, bet teicu vecajam onkulītim traumās, ka nevaru pastaigāt, un tad ar mazu nopūtu viņš padevās manai traumatiskajai uzstājībai un beidzot ieguvu to, ko gribēju. Nu, man tik daudz reižu ir bijušas traumas, taču ģipsis vienmēr ir veiksmīgi aizbēdzis un tā arī vienmēr mana nekustīgākā kāju pieredze bija čerpadmsit zeķes uz vienas kājas, tāpēc nekad sev nepiedotu, ja neizmantotu izdevību un tomēr piekristu elastīgajai saitei, ja jau biju tik tuvu. Wipii!

Lai gan paiesībā jau bĀc, tikai tagad apjautu, cik kājas (abas reizē) ir noderīgas!! Tas, ka tai piektdienā bija jāuzraksta 33 cilvēkiem un kaut kas jāsarunā vai jāatceļ mani tāpat pārsteidza mazāk kā tas, ka lēkāt uz vienas kājas (lai cik ļoti es to vēlētos) ir neiespējami un cik dzīve ar kruķiem (pat sarkaniem) ir fiziski grūta. Klumburējiens (jāaa, "gājiens" vairs neder) uz skatiena attāluma veikalu prasīja kādas astoņas apstāšanās reizes un pilntiesīgu nosvīšanu. Ar laiku ir kļuvis labāk un nu jau izskatos pēc ātras nesalauztas potītes īpašnieces vismaz (vismaz man tā šķiet).

Par laimi, dažbrīd cilvēki izrādās tik jauki, ka uzstājīgi ir gatavi ar mani pārvietoties kaitinoši lēnā un dilstošā ātrumā, kā arī visvisādi izpalīdzēt un braukt ciemos pat saulainākajās dienās un siltākajos vakaros. Un naktīs. Un iet ar kājām. Ai. Kaut spētu kaut kā laipnajām dvēselītēm pateikties par visu šo, jo bailīgi šaubos, vai būtu bijusi tik pacietīga un būtu aizdomājusies par kāda grūtībām. Ai, ai. Varbūt šādi kaut ko iemācīšos.

Ā, šis man atgādina par Platona Valsti, ko šodien beidzot BEIDZOT (tas ir, pēc aptuveni četru mēnešu lasīšanas) beidzot izlasīju. Grāmatu, ko filosofijas skolotāja nosauca par divu vakaru lasāmvielu. He, lai nu kā, tur uz beigām, pēc visu valsts modeļu apspriedes Platons nonāk pie dvēseļu dzīves izvēles iztirzājuma, kurā apraksta, kā to iztēlojos, astoņnieka (kas laikam arī izskaidro bezgalības simbolu (starpcitu, kāda ir atšķirība starp zīmi un simbolu? (atsauce uz Haruki Murakami nākamo grāmatu, ko lasu))) tādu kā modeli, kuram augšā pa labi ir eja uz debesīm, pa kreisi eja no debesīm, lejā pa labi ir eja uz elli un pa kreisi ir eja no elles un tam visam pa vidu ir dvēseles, kuras ierodas pēc dzīves un gandrīz vienmēr ir tā, ka dvēseles, kas nākušas no elles, izvēlēsies sev patīkamas dzīves, no kurām dosies uz debesīm (kas mani itin nepārsteidz), bet dvēseles, nākušas no debesīm, kur viss ir bijis viegli un skaisti, bezrūpīgi izvēlas sev, piemēram, tirānu dzīves un vēlāk nonāk ellē (kas mani pārsteidz). Cik daudz man jābūt dzīvē grūtībām, lai tomēr spētu saglabāt saprātu? Vai hmm, varbūt apzināta tiekšanās pēc grūtībām ir izdzīvošanas instinktu izpausme un tādēļ samierināties ar vienkāršāko un vieglāko nekad nevarēs? Vai es nāku no elles vai no debesīm? Un tu??

Pa šo demobilizācijas laiku esmu paspējusi arī noskatīties Call me by your name, beidzot, BEIDZOT kāds apraksta mīlestību tās izpausmes un eksistences dēļ, nevis ar tās asociētās drāmas dēļ (pat, ja ar komplicējumiem), huh, skaisti. Un šodien noskatījos Loti no izgudrotāju ciema, ko nesen, esot ar Sofiju, atcerējos un ai ai ai, bāc, manās atmiņās Lote bija pilnīgi citāda un nu es reiz gribu būt Lote un būt ar nesalauztu kāju un ai ai. Lote ir tik forša! 

Nu jā, kaut kā tā. Nezinu, kas tieši vairs esmu. Vai esmu. Kur esmu un cik daudz. Ko es darītu, ja man nebūtu ģipša? Vai šādi jūtas grūtnieces pēdējā grūtniecības mēnesī un pēc bērna dzimšanas? Kad paša dzīve un problēmas pārņem paša dzīvi un nākas pārējos pielāgot sev, nevis pašam iet un sev meklēt vietu citu dzīvēs?? Hmm. 

Pārdomiski. Lai gan mani šis viss iepreicina, jo liekas, mana galva beidzot, BEIDZOT darbojas. Varbūt es vienkārši kļūstu vecāka un gudrāka. Varbūt ne. vai varbūt tieši tā. 

mazliet nolemtības, taču , ja Muhameds neiet pie friziera, frizieris dodas pie Muhameda, dzin dzin dzin!  (jeb precīzāk, paliek uz vietas, un ciemos atbrauc draugi)

he, varbūt tomēr dažkārt vajag ģipsi, lai pieturā vajadzētu piesēst, paskatīties augšup un ieraudzīt šo. 

vislielākais prieks man tomēr ir par to, ka beidzot, BEIDZOT pievienojos mākoņu vērotājiem (reiz ceru pamest savu dzīvi un diennakti nedarīt neko citu kā vērot mākoņus)