(gan)drīz

gribu ievadīt ar šo:

pateicība youtube. Biju jau iesākusi tuvināt prātu Sprotify iegādei, jo arvien vairāk likās, ka tur notiek visa ballīte, taču ak nē, youtube tomēr ir mans, pat ja cilvēku pamestais, nostūrītis. Tieši tur man patīk. Un vēl labāk, ja izdodas atrast kaut ko. Piemēram, amerikāņu apvidus radio ierakstus, kas laikam amerikāņu literatūrā ir tikpat klišejiski patiesi kā vidusskolas ainas transatlantiskajā kino. He. rekur vēl nespēju rimties -

Vispār kaut ko no šī visa sāku jau burtot pirms atbraucu. Tāpat biju iesākusi vēl trīs citus padarāmus darbus, kuri nu, gandrīz aizbraukšanas rītausmā, vēljoprojām tādā pat stāvoklī stāv atvērti interneta pārlūkā. Lai gan dauzreiz vērti vaļā, neesmu par tiem aizmirsusi. Taču tie visi šķiet tādi milzu kalni, ka, piemēram, no Latvijas jau visi ļaudis savākti. Domāju, vai nu ir atkal mans darbošanās laiks, kas patiesībā man riktīgi pietrūka pēdējos skolas mēnešos un kādēļ pēdējās manas vidusskolas atziņas sastāv no tā, ka sešos gados pirmā ģimnāzija pārvērš cilvēku par izslīdētāju. Trijos ne, vismaz vērojot tās klases, kuras pievienojās tikai ap divtūkstoš piecpadsmito (un patiesībā jau mēs bijām pēdējais gads, kurš visur varēja izslīdēt, ja pacentās sarunāt (vai mācīties, bet kurš tad to)), tāpēc varbūt labi vien, ka nu pēc devitās visiem jāliek eksāmens. Un labi arī, ka visam reiz pienāk beigas. 

Vakar, jau kuro veicot pumpu novērojumus, sapratu, ka man jau pašai nāk par sevi smiekli. Liekas, ka pat uz precībām tā nesatraukšos, kā tagad, lai gan, no otras puses, beidzot mostās un sāk tērēties visi iekrātie  satraukumi par diviem iepriekšējim izlaidumiem. Vispār baigā mistērija tie izlaidumi (arvien vairāk domāju par to kā par apbedīšanas grandiozu Amerikā). Kā arī cenšos izdomāt veiksmīgu sociālo tīklu lietojuma shēmu tai laikā, bet nu nezinu, kā par to papriecāties, neaizsvilinot visus virtuālos draugus. Neuzņemt nevienu bildi būtu nejauki atmiņu vizualizēšani, varbūt filmēt video? Vai nolīgt kādu draugu-zīmētāju? Ai, ai, ai. 

((kad lasu iepriekšējos rakstījumus, vienmēr pamanu tēmu sapludinātību, tāpēc riktīgi sapriecājos, kad pirms pāris dienām man izteica komplimentu par domu sapludināšanas māku, taču šeit gan ļaušos no tās paņemt pauzi, jo ir 1:23 un pēc trim jau jādodas))

Esmu atsākusi regulāri rakstīt dienasgrāmatu un ak, iesaku visiem visiem sākt vai atgriezties vai vispar kaut kādā izmēģinājuma versijā to padarīt, ir riktīgi noderīgi iekšējo procesu izvilkšanai un ja ne saprašanai, tad vismaz apskatei (kas vienkārši ir interesarnti, he) . Nu, tas ir, biju atsākusi līdz nolēmu, ka vienas foršās pildspalvas pazušana un otras foršās pildspalvas izrakstīšanās ir zīme, ka jāķeras klāt šai vietai.

Bet nu gan, arī mans prāts šķiet izrakstījies.

Heisā līdz mājām!

(aaaa, es aizmirsu pieminēt notikušos brīnumus, bet tos gan jau kaut kad! (varbūt šis arī jāpadara par regulāru ieradumu!!(?)))

kreiziiiiii

čau čau čau čaaaaaau! 

//noķert un ieslidināt kabatā vismaz vienu apziņas atmiņu no pirmsjāņu laika, kas vienmēr pazūd pēcskolas satraukumos (vai pārdomās un eksāmenos(vai īsto kurpju meklējumos!!!!!)) es ļoti ļoti gribēju, jo tumsas periods vēl reducējas un gaisma plaukst un pagātnē vienmēr tikai attopos jau tad, kad dienu garums zūd un viss prieks pamazām plok//

Šovakar nolēmu nomainīt neauglīgo grāmatu lasīšanu sabiedriskajā uz ķermeņa spēku un tikko iemīlejušās mušmires ietērpā atminos mājup pa veselām deviņpadsmit minūtēm un tas vēl ieskaitot pāris apstāšanās vietas, lai papriecātos par agruma skaistumu neriteniskā kustībā. Wohooooooo! Ar to, liekas, ir man ir atgriezusies vēlme runāt un daudz un dikti un vispār klausos mūziku austiņās no ipod un ne skaļi no datora, bet esmu jau liela un varu tā ļauties, ne? mazliet jau jūku prātā ar to peldēšanas aizliegumu, ak jel!!!

Ceru, ka kādu šīsvasaras dienu man izdosies pamosties rīta pašā sākumā (kā reiz tas notika ar māsu, kad pamodos nejauši puspiecos un izrādījās, ka māsu arī blakus istabā bija neviļus uzrausis nemiegs gandrīz precīzi tadpat), nevis vienkārši vakaru izstiept no saulrieta līdz saullēktam. Ierodoties mājup pirms pāris mirkļiem, mazliet sajutos kā māsas miega nimfa (atkal - manas amormušmires drānas), kura, kamēr viņa atvelk miegoto elpu, dodas piedzīvojumos mēness zenītā. 

Kaut kā tā?

Ā! Šodien vispār visu dienu špaktelēju sienu un domāju par mīlestību. Un par to, ka gribu ar kādu par to parunāties (un man pat šodien izdevās to iesākt, bet klausītājiem bija citi plāni), un ak, pareizi, kam man ir šī domu baļļa! (vispār biju jau izdomājusi šeit par to vairs nerakstīt, bet šis šķita tā pietiekami skaisti un nepersonīgi) Pailgi jau domāju, cik bezjēdzīgi ir skatīties visas Friends sezonas trešo reizi un vēl pie tam vasarā, kad varētu vakarā (jeb drīzāk naktī un pēc pusnakts, kad esmu mājelēs) rakstīt vai lasīt sevis izvēlēto literatūru, taču (kur gan es biju abas iepriekšējās reizes?) patiesībā tur visai veiksmīgi (vai varbūt esmu pietiekami veca?) tiek minētas mīlestības izpausmes. Un dvēseļu radinieki. Un iemīlēšanās. Un simpātijas. Ak ak ak! Vai tas tiešām nozīmē, ka mīlestībai ir nedeterminēta un lielākoties balstīta uz savstarpējām attiecību izpausmēm (un veiksmēm un neveiksmēm un jaušībām un nejaušībām), nevis kaut kādiem pārdabiskiem spēkiem un hormonu mijiedarbības un vienkārši coup de foudre (šis ir vienīgais, ko atceros no franču valodas mācībām)? Un kas tad ir samīlēšanās? Jo lielāka kļūstu, jo vairāk sāku saprast, ka laikam psiholoģiju vajadzētu izraust no bezjēdzīgo tematu skapja un varbūt pat apmeklēt kādu Adelīnas lekciju, jo nu viss, ko viņa saka, ar laiku pierādās, lai cik absurds būdams, īsteni patiess. Un pie reizes saderīgs ar tām Friends sērījām. Ir jauki vērot, kā Draugi ar laiku arī attīsta savu mīlestības konceptu un, ja sākuma sērījās tas bija tā plakani, tad vēlāk jau ir dimensionālāk. ufhhh

Paralēli tam augošā daudzumā arī domāju par savu vecumu un pieredzi un to, kā esmu mainījusies pēdējos gados. Vai varbūt tieši neesmu? Kur ir robeža starp cilvēka maiņu un nemaiņu? Kur es pieaugu? Kur nobeidzas mans mazā bērna entuziasms un dzimst manas personības aizrautība? Un kā ar citiem, kas nav es? Vai viņiem tāpat? Un kāpēc ar jaunākiem ir grūtāk komunicēt, kā ar tikpat vecākiem? Kas ir vecums, ja tas nav tikai skaitlis?

Ak, visu izzināt un izrunāt un izjust un izdomāt (un arī veiksmīgāk izlasīt Karčuka "Kad es atkal būšu mazs)"!!!

šeku reku rudens vēl nav klāt

he hei! Maza atelpa no jau krietni uz priekšu pasteigušās vasaras, un beidzot var atkal vērot mākoņu dejas debesīs, hip hip urrā!

Ārā atkal ir rudens, kājām siltas zeķes un ķermenim mīkstummīksta jaka, kura jau bija ielikta dziļi nelietoto drēbju maisā, taču šovakar nolēmu to tomēr izvilkt no bezdibeņa un vēl pēdējoreiz iepazīt to tuvāk, varbūt tomēr pieķeramies viena otrai. Hmmmmm, pieķeršanās, šo vārdu nekad neesmu lietojusi, pat domās ne. Hm hm hm. Varbūt vajadzētu? Kur atrodas pieķeršanās visā sarežģītajā cilvēku attiecību mudžeklī?

Pirms pāris dienām prātoju, kam man vajadzētu pieķerties nu, kad viss iepriekšējais ir neveiksmīgi neatrisinājies un nu guļ kaut kādā mūžīgā noklusējumā, un atcerējos par lēkšanu. Pietiekmai spēcīgi. Par to man beidzot gribas smaidīt. Vismaz mazliet. Manā istabā bija iedegti tikai feju gaismeklīši (kā pieņemu, ka sauc ziemassvētku lampiņas nesezonā, he) un pēc ilgas neredzēšanās spogulī sastapu savas lielās acu zīlītes. Šķita, ka tās bija devušās uz citiem medību laukiem jau, jo cilvēki pat sāka komentēt manu zīlīšu mazos izmērus. Varbūt tās vienkārši nometa svaru, he he. Lai gan, šodien autobusā iesāku rakstīt stāstu par akmeni, kas lasa žurnālu, tā kā varbūt viss ir tā, kā tam jābūt pat bez dažādu drogu lietošanas. 

Vispār diezgan padaudz sanāk bakstīt prātam par to, ka tas ir apjucis, cenšos to uzmodināt kaut kā. Liekas, ka tik ierastā turpinājuma neredzēšana, pirmās ģimnāzijas atrašanās tikai uz mana pirksta un auduma maisiņa un septembra skaidra kristalizēšanas nespēja rada zināmas problēmas. Protams, arī visādi citādi pārkārtojumi un izmaiņas, un neziņas, taču vēl nekad neesmu bijusi tik atsvabināta no visa vecā, kā tagad. Nevaru beigt Helmai teikt, ka jūtos kā Luksemeburgā, kur vienmēr dzīvojamies nošķirti no ikdienas un kur notiek Latvijai paralēli notikumi. Varbūt tas arī sasaucas ar to, ka esmu ievilinājusi Helmu peldētvēlmē un, tā kā viņai ir tiesības un mašīna, tad varam pat pirmdienās justies kā atpūtnieki. Nezinu, vai tā gan nosaukt manu milzīgo neenerģiju pat pēc kārtīgas izgulēšanās, taču mans neizlasīto grāmatu kalns drīz varētu sākt mocīt manu sirdsapziņu, jo gribās jau gribās visu paspēt izdarīt un vēl labāk, kā zinu, ka varu, bet vienīgais, kas izdodas, ir iemigt grāmatā. Varbūt vienkārši jāiemācās lasīt ar acīm ciet.

Par laimi, daba ir diezgan cikliska (pat, ja vasara iegraužas pavasarī un rudens iestarpinās vasarai aiz auss) un drīz jau sola vasaras atgriešanos (jeb īstenās vasaras sākšanos?), kas, cerams, nesīs arī mazliet vairāk rudenīgas noteiktības, izlasītu grāmatu un aizraušanās.