sākums

Nu ko, dzīve ir forša. Šie bija vienīgie vārdi, kas pār manām lūpām spēja izplūst, atnākot atpakaļ. "Do you anything else you wnt to say?" man jautāja, un es atkal pasmējos, paskatījos savās milzīgājās aczīlēs un pateicu to pašu vēlreiz. Ha, tāda nu ir mana pēcdzīve.

Čau. Es esmu Selīna 2.0. Ha! Ha ha ha!!! HA!! Pilnas kabatas prieka asaru un smieklu.

Laikam visvienkāršāk būs uzrakstīt, kā man atgādījās brīvlaiks, jo citādi tikai ieslīgstu laimē un tur palieku. Pat autoskolas pirmā teorija, kas lika saprast, ka viegli nebūs, bija viena lieliska pieredze. Un arī iedvesmojošs zvans noskumušai klasesbiedrenei cenšoties ar to, ko teicu viņai, vēl paķert kādu sagurušu dvēselīti autobusā līdzi. Sākums.

Pagājušo sestdien biju Durbē ar Elzu un Adelīnu un bija visnotaļ skaisti savāda diena, pildīta manas neizpratnes un daudz bezmaksas ābolu, aukstuma un Latvijas māzībiņas. Zemlika. Simanovičs otrreiz dzīvē izklausījās daudz funkcionālāks, kā pirmoreiz. Īsto vārdu viņa radītā raksturošanai taustīju ilgi, līdz telefonā sāka skanēt "Funkcioāla mūzika". Man laikam viņš bija kaut kāda vilšanās, taču nebūt nenožēloju braucienu uz Durbi. Civil civic trakums un iespēja vienu dienu dzīvot Latvijas mazākajā pilsētā bija iespaidīga. Nedaudz par absurda teātris.  Bet es vairāk ceļošu pa Latvijas skaistumu.

Tam sekoja brauciens uz Tūjām, kur tika pavadīts laiks ar mākslu un rudeni. Nekas vairāk kā 9 bērnu ģimene Dobeles frizētavas dīvānā. Ha, ha, ha! Un humpalas plašas kā brīvības iela, kurās bezbēdīgi pavadīt jaunību. Ak, Dobele, tā patiesībā jau ir. HA ha HA

Un tad nāk brīvlaika neizskaidrojamākā daļa - būtu bezjēdzīgi skaidrot LEC 2.0. To pat vispieredzējušākais filologs diez vai pieveiktu, tādēļ es nemaz necentīšos. Lai gan sākumā šaubīgi raizējos par visu, centos sev iegalvot neraizēties, taču jutu, ka kaut kas nav. Zināju, ka kaut ko neesmu sapratusi. Bet tad nejauši uzšķīru nejauši izvēlētajā kladītē ne manis rakstītu "Dzīvo brīvi!" Ha haa ha! No tā brīža gan kaut kā pamazām sāka mans prāts kūņoties ārā no milgas, kas bija sabiezējusi starp smadzeņu krokām un domas sāka vilkt nost savus plīvura mētelīšus un mosties. Sarunas ar sevi angliski, sen sen nenotikušas. Prieka asaras, kas arvien biežāk un biežāk slapināja manus vaigus. Tik daudz fiziska un emocionāla kontakta ar cilvēkiem, kuri sākumā nešķita iekārojami draugu kandidāti. Sevis pārkāpšana, lēciens piedzīvojumos un vēl vairāk prieka asaru un smieklu. Vēl un vēl un vēl. Laime. Desmit laimes, simts laimes...un beigās tikai viena. Tāda, no kuras grūti piecelties. Tikai raudāt no aizraušanās un baudīt dzīvi. Iedrošināt citus būt aizrautiem. Ai ai, cik šī ir patīkama pieredze.

Klasesbiedrs atsūtīja šo dziesmu, kuru šodien padalījis ar pasauli. Cik forši ir dzirdēt pazīstamu cilvēku balsis dziesmā. Cik forši ir apzināties, ka kāda saruna (kura vēl pievienota ģitāra un vēl un vēl!!!) ir dzirdama vairāk kā vienreiz..Šis man atgādina aizbraukšanu, kurā spēlēju uz ukuleles 3 akordus un ļaudis salasījās man apkārt un dejoja. Cik forši ir radīt kādam prieku. Un tad atnāca Nora un sāka dziedāt kaķu dziesmas un pārējie pievienojās un mums sanāca burtisks, bet ļoti labs kaķansamblis un nolēmām šo uz Ziemassvētkiem arī ierakstīt.

//

atvainojos par mainīgajiem darbības vārdu laikiem un vienaldzību par satura saistīšanu

Cik forši ir dzīvot!!!!

rekur dziedonītis arī pats

ticēju, ka šis ir pēdējais saulainais rīts

Šī bilde vienīgā nav spoži lillā. Tā ir tapusi miglainajā sestdienā, kurā ieradāmies Tūjās. Neko nenojaušot. Pasaule visapkārt ticēja tam, ka ir rudens, bet, paskat, cik brīnumaini skaisti viss var izvērsties..

very nice // 1/4

Nolēmu, ka vajadzētu sarakstīt nedaudz par pirmo mazo ceturksnīti tuvāk divpadsmitgadīgā izglītības posma noslēgšanai, jo brīvlaiks, kā jau vienmēr, ir tulkojams kā laiks, kad paspēt izdarīt vēl vairāk nekā skolas laikā, līdz ar to galīgi neiepriecinot pailgu laiku neizgulējušos mani. Bet nu nekas, pašlaik man pat acis turās par aptuveni 40% vairāk vaļā kā pirmajās divās papilfizikās šorīt.

Skola ir un paliek skola, tur nu neko neizmainīt, pat pārvācoties uz Alžīriju vai nolemjot iet valdofskolā. Tikai tā pieredze gan var nākt citādi. Jau sesto gadu par laimi (ļaujos tā ar pārliecību teikt, jo neesmu atradusi nevienu pretargumentu vēl) sutinos pirmās gudrībā, ļoti iespējams, ka no manis neiznāks alfas paraugskolnieks vai Zelta stipendijas ieguvējs, tomēr savās iedomiņās ceru, ka ne tikai sev, bet arī citiem esmu uzlabojusi skolas pieredzi. Kā jau vienmēr, arī tas, ka skolas galvenā daļa ir pievienotā vērtība atnāca čurājot. Vispār visas labās domas atnāk čurājot, kaut kas tur ir. Varbūt kaut kādi enerģētiski pārveidojumi, kuros izvadītā urīna tukšumu prāts cenšas kompensēt ar domām. Nu, tāpat kā atraujot magnētu no solenoīda (zinu, zinu, par daudz elektromagnētisma, bet nu vismaz šim brīnišķīgajam faktam  atradu pielietojumu ikdienā). Tāpat jau var arī eksistēt un var darīt. Pēdējā laikā (te nu es velku sakarības starp pievienošanos jauktajam korim un arī būšanai atbildīgai par noformējumu) gadās būt starp tiem otrajiem cilvēkiem, kuriem patīk darīt, ne eksistēt tikai un ir tik tik jauki, ja ne piedalīties viņu nedrbos, tad vismaz dzirdēt nostāstus..Izdomāt veidu, kā korim nokļūt Itālijā vēl lētāk? Aiziet! Izdomāt, kā praktiski pielietot stabu mākslas kabinētā? Kādēļ gan ne? Uztaisīt pašam savu Biki buku? Vēl labāk!

Vienvārdsakot, neciešamo izglītības sistēmu un tās iestādes var tikpat labi uztvert kā jokspēli, kam noteikumus var izdomāt tikai paši. Jo kā gan vēl var uztvert nopietni sadraudzības koncertu ar vācu pensionāru kori..

Šo burvīgo uzrakstu savu bikšu iekšpusē atradu...jap jap, tai pat čurāšanas reizē starp nostāstiem, ka pēdējā tualetes kabīnīte ir nolādēta, un jauno, elektrisko papīra dvieļu rulli, kuram ir pa spēkam pat rv1ģ meiteņu slapjo roku burzma. 

sākbeigas

Aizsākumu sākumi, skaistumi sākumu sākumos. Sākot arī. Kas tiem sākumiem ir, kāpēc tie aizpeld tumsībā tik tik pēkšņi. Nē, mana doma nav par eksploziju, drīzāk par ievilcinātu sākumu, kas turpina būt tik klātesošs, līdz nezināmā, bet konkrētā laika vienībā ņem un izzūd. Pamazām pārtop par beigām. Pat bez satura, galvenās daļas. Ak, ak. Iemeslu ir vērts mēģināt izvilkt līdzīgi kā kvadrātsakni tikai, ja ir iespējams uzzināt ko vēl..bet no x, nezinot neko vairāk, kvadrātsakni neizvilksi.

Vai tas drīz būs likums, ko mācīs fizikas stundās. Līdzīgi kā ar potenciālo un kinētisko enerģiju. Vienmēr ir abi. Nekad nav potkinētiskā enerģija, ja potenciālā samazinās, kinētiskā pieaug. Sākums beiidzas tur, kur sākas beigas. Šķiet, ka par to patiesībā bijuši mani pēdējie mēneši. Par sākumu izbeigšanos. Par emociju pārvērtēšanu piecreiz un neizpratni, kas kas kas, ko pati no sevis gribu un ko no manis grib. Es tak nemainījos, cilvēki tak arī tik viegli nemainās. Vai sākumi ir akli? Ja ir redzams tieši tas pats, kas tagad, tad kas notika? Apziņas maiņa, ja pieņem, ka apziņa apstrādā visu uztvērumu?

He, vispār jau šī ir tikpat slikta teorija, kā pieņemt, ka dievs bija visas nelaimes ieplānojis vai liktenis. Nu labi, nē, nedaudz cita pieeja. Mikla paduse, šo rakstot, kļuva, ha he. Pēdējā laikā biežāk atceros daudz garu vēstuļu, kas vienmēr beidzās ar manu un Paulas plānu doties pēc 6.klases dzīvot Daugavpilī, varbūt tā nemaz nebija tik izmetama ideja.

Šis ēzeītis gluži kā Mona Liza neliek man mieru - citi saka, ka tas izskatās miris un bēdīgs, bet patiesībā tas izbauda atpūtu saulītē. Vai nu uz lietām var tik viegli lūkoties divējādi vai arī robeža ir tik nemanāma, ka tas pats vēl neapzinās sākuma beigas un beigu sākumu.

rudens pienenes

Kurš būtu domājis, ka Kārļa Skalbes pasakas ir tik foršas? Kurš būtu domājis, ka lasīt nodaļu grāmatā, kurā katrs teikums beidzas ar jautājuma zīmi ir neērti? Kas būtu domājis, ka Satori izdod grāmatas? Kas būtu domājis, nespēšu uzrakstīt eseju par to, vai vēlos būt pārcilvēks? Kas būtu domājis, ka pēc 4 neveiksmīgām eseju rakstīšanas stundām nolemšu sākt gleznot? Kas būtu domājis, ka Vintage Humana kļūs par jauno cilvēku satikšanas vietu? Kas gan iedomātos, ka grāmata par šaušanu skolā var būt tik aizgrābjošs? Kas būtu domājis, ka svarīgākās lietas dzīvē tomēr būt nesakritības, nevis nejaušības?

Un tomēr, oktobris ripo uz priekšu. Ātri un kā vēl. Pat pienenes paspējušas Ziepniekkalnu apziedēt. Lietus laikā vedu apjukušu tūristus uz ēdamvietu ar telefonu rokā un sapratu, ka, ja vienmēr paļaušos uz taustbrīnumu, tad mana dzīve izvērtīsies kā tai gadījumā - iekāpu visās peļķēs, kas gadījās ceļā.

Otrdien man ielika rokās šo. Dreds. Neviena negribēts un ne mans. Bet manis taisīts kaut kad sen sen. Kad vēl tā bija mana mīļākā nodarbošanās. Tas izskatījās pēc spalvaina tārpa, taču smaržoja pēc vissmaržīgākā šampūna. Vecā Selīna bija atpakaļ.

Uz pusi piektdienas vēl biju vecā Selīna. Vienīgā atšķirības zīme bija smieklīgi joki. Bija jauki. Aizveda mani līdz ilgai sēdēšanai Ausmeņa kebabā, būšanu ciemos Alberta ielā, atrašanos če nakts melnumā un nevienas no trim izstāžu atklāšanas neapmeklēšanai. Tomēr ne ilgi. Nākamajā rītā bija jau atkal jādodas ciemos pie Svetlanas zīmēt. Nedaudz skumīgi teikt, ka nedomāju doties uz arhitektiem, esmu iemaldījusies nākotnes sapratnes miglā un cenšos saprast, kas varētu dot kaut vai milimetru labuma pēc universitātes. Vairs nesaprotu, vai klausīt citu viedokļus par studiju izvēlēm ir gudra doma vai tomēr vajag turēties pa gabalu no jebkādām subjektīvām ietekmēm un ticēt tikai tam, kas akadēmiskā valodā ir uzspiests interneta vidē. Jaunā Selīna bija atpakaļ.

Manā vispārējā nākotnes plānā ir censties vairāk zīmēt vai kaut kā mākslinieciski izpausties, jo pēc smieklīgas nedēļas fiziku, kurās katru stundu ar blakussēdētāju saskatījāmies un sākām smieties no tēmas neizpratnes, sāku apzināties, ka ar to eksakto aspektu ir čābīgāk, kā 9.klasē. Bet, no otras puses, gribu būt tikpat aizrauta ar nākotnes nodarbēm un degt par tām tik sparīgi kā orhideju mīlētājs filmā "Adaption". Varbūt jāpievēršas bioloģijai un jāsāk pētīt rudens pienenes...