eeee

Man atkal sāp vēders. Kaut kas nav riktīgi, šitā ar mani negadās. Šovakar nolēmu atjaunot galda virsmu produktivitātes celšanas nolūkos, taču beidzot saskatāmais galds pat nedeva pietiekami daudz labu emociju, lai es saņemtos turpināt veikt dienu pierakstus, kas jau kādu nedēļu tiek ļoti saraustīti, kā rezultātā puse sapņu izkūp līdz ar manām sapņu atmiņām un saskumstu nedaudz. Nu, pievienoju skumjas savai piepildītajai skumju lādītei. Ir sajūta, ka gads nav tāds īsti izdevies. Lai gan, ja paskatos savus pagājušā gada ''bāc", jūtos ļoti apmierināta. Meklējot skaistuma daudzumu savā rakstvietnē (kādi trīsdesmit 2017.gada ierakstos, es teiktu) ieraudzīju, ka pašās beigās bija minēts "atrast sevi". He, ja vien es būtu zinājusi, ka tas tiks lieliski izdarīts. Kopumā jau nav bijis slikts darbu ziņā, pat dažkārt atļaujos izteikties, ka šis ir bijis labākais gads, nu, teorētiski man patīk domāt, ka vēl augu un tad līdz ar to aug arī kvalitāte dzīvei un vēl nav sasniegts tas punkts, ko matemātiskajā analīzē sauktu par ekstrēmu. He, he, he, jāsāk vispār domāt par MA vairāk, daudz vairāk, jo beidzot uzveicu abas esejas un nosūtīju visu ārzemju universitātei!!! Tas beidzot ir darīts. Protams, ka vakarnakt, runājoties D27 ar Elzu, atcerējos  par to, kā vienmēr pirms idejas par pieteikšanos ārzemju universitātē visiem teicu, ka negribu braukt prom, jo nespētu bez Rīgas. Vai Latvijas? To vēl man saprast. Lai vai kā, tomēr pieteikšanās pieredze nav bijusi pilnīgi velta, jo iepazinos ar skolas darbinieci, kuru piecarpus gadus tikai klusi novēroju (kā jau ar visiem skolotājiem (un skolas darbiniekiem), ar kuriem nav nācies sastapties izglītošanās procesā), bet tagad varēšu pakāpties soli augstāk draudzības un pieklājības trepītēs un varēšu pilntiesīgi sveicināt. Tas vienīgi priecē.

Vispārīgi šķiet, ka šis gads ir nesis daudzu fizisku un emocionālu mērķu izpildi (bāc, varētu uztaisīt nākamo ''bāc'' sēriju, tikai man liekas, ka pagājušogad jau viss tika manifestēts), kas appilina mani ar pāris lepnuma un prieka lāsītēm, bet kopumā mans emocionālais stāvoklis ir pasliktinājies. Pat tagad rakstot jūtos kā šorīt lasot grāmatu, kas bija interesanta, bet kuru tāpat līdz galam nespēju ieslidināt smadzenēs. Kaut kāda emocionāla atsvešinātība. Visu laiku domāju, ka esmu augusi vispārējā pašapzinībā un lieliski spēju atrisināt emocijas, bet tad pusi vakara esmu pavadījusi aizskatoties vienā punktā un otru pusi - raudot. Nu, tas saskaitot visas astotdaļas, septītdaļas un trīspadsmitdaļas kopā. He, tā aizskatīšanās lieta turpina notikt, arī rakstot šo. Ļaudis runā, ka, kā jauno gadu iesāksi, tā pavadīsi, man liekas, ka man reiz sanāks nobeigt gadu tā, kā to pavadīju. 

Par labāku 2018.

//

He, tikko sapratu, ka abas šīvakara par skumjdarbībām noturētās darbības varētu sasaistīt ar kontaktlēcu lietošanu kādas 28 stundas, pieņemot ka dabīgās asaras nedarbojas tik labi kā mākslīgās.

decembri apēst

Cenšos vēl sakožļāt un norīt decembri, tas sūrs un cīpslains. Un smags.

Diezgan daudz paspējis notikt (un es paveikt!!), taču stāstīt par visa izdarīšanas grūtību nešķiet vajadzīgi, jo nolēmu nolemt, ka visu gribu izdarīt, nevis viss jāizdara (pat ja viss patiesībā bija jāizdara). Un vispār jau vēljoprojām ir (un es gribu).
Lai gan nu jau apšaubu savas eksistences būtību, jo robeža starp vēlmi izdarīt un labsajūtu procesā sarūk. Tāpat arī veiksme ceļā. Vispārējas cerības uz izdevušos dzīvi ir gandrīz noslīkušas un īsti nezinu, kur rast jaunas cerībiņas.

//

Šorīt pamodos ar pumpu starp uzacīm. Bakstīju un spaidīju to līdz nolēmu, ka trešā acs gan jau par ļaunu nenāks, he. Nu, un arī neko citu īsti ar to cieto punktu neiesākt.

Šovakar, pēc mīksto vaigu čamdīšanas, devos skriet. Pēdējoreiz to darīju pirms divām nedēļām. Skrējiens izvērtās par izbēgšanu no Ziepniekkalna un iebēgšanu tumsā. Skaisti, vinotaļ. Nolēmu, ka vēlos nākotnes mājvietu tumsā. Vai vismaz klajumiņā ar aptuvena horizonta redzēšanas iespējām. Pārskrēju pāri sliedēm, redzot, ka vilciens tuvojas. Pēc tam to ļoti ļoti nožēloju, jo, lai gan man nekas nenotika, liekas savtīgi nejauki dot iespēju sev pazaudēt dzīvotspēju. Skrēju tālāk (gribās teikt virzījos, jo iesākumā vēl nejutu skriešanas grūtības, tikai bēgšanas prieku), Alans Vats runāja manās ausīs un vēroju mājiņas Mārupē. Jebšu priekšmārupē, jo zīme laikam ir nedaudz tālāk. Labs laiks mājiņu vērošanai tumsā, jo visur spīdeklīši, daži ļoti pārsteidzoši un neredzēti, daži izcili neglīti un spoži. Mans favorīts bija galaktika uz mājas sienas pretī lielam, skaistam skumjkokam. Vēl izteiktāka galaktika bija citai mājai, taču tā visu laiku pazuda un parādījās, un nešķiet, ka vajag cilvēkiem tā visu laiku atņemt prieku un tad tomēr atdot. Jauka aizbēgšanas pieredze, kuru dažbrīd pavadīja arī atmiņas par lielākiem un mazākiem atgadījumiem, piemēram, viens nakts ziemas skrējiens ar lukturīti, kuru nekad neiededzu, jo zvaigznes citādi nevarētu redzēt. Šoreiz to nebija, taču pačamdīju dažāda veida kokus pa ceļam un pavēroju, kā tie saauguši uz izgaismoto debesu fona.
Ā. Atpakaļ skrienot, nespēju no galvas izmest domu par skriešanu meža tumsībā. Šoreiz jutos pietiekami nogurusi (bēgot gadījās noskriet vairāk kā ierasts un pazaudēties un skriet kvadrātainos apļos un radīt raizes ģimenes locekļiem par manu veselības stāvokli), lai neturpinātu ceļu caur mežu, taču izlēmu, ka, ja reiz atradīšu kādu draugu, kurā saskatīšu potenciāli laba tumsā līdzskrējēja pazīmes, noteikti izmantošu iespēju.

Dažbrīd arī aizdomājos, kāds būtu mans brīvalaiks, ja nenāktos visu laiku domāt par sevis iestūķēšanu (vai izstiepšanu?) 650 vārdos. Vismaz reizi stundā sāku sevi vērtēt un salīdzināt ar iedomātiem citiem universitātes kandidātiem, cenšoties saprast, cik daudz manis ir noderīgs, KAS manī ir vērtīgs un derīgs galvenokārt (tikpat labi tās var būt tikai iedomas, ka esmu kaut mazliet labāka par visiem citiem, kas ir ļoti iespējams). Jo biežāk to daru, jo biežāk nonāku pie secinājuma, ka varbūt esmu vērtība, lai gan vārdos vēl neietērpta. Viss vēl procesā, lai gan gribās visu ātrāk paveikt, lai citiem iesasitītajiem būtu vairāk laika arīdzan. Sāku gan apšaubīt, vai ideja par esejas uzrakstīšanu ir tik derīga, kā iecerēts, jo pašlaik šķiet, ka tā ir noderējusi tikai brīvlaika  burvības un miera izšķaidīšanai.

//
he, pēdējos 7 ierakstos 23 reizes esmu kaut ko domājusi vai minējusi domas un 7 reizes nolēmusi.
//

Interesanti, ka visi, izņemot mammu (un kāda iespēja, ka Edītei arī nav padomā tas pats?), šogad Ziemassvētkos man ir pasnieguši zeķes. Vai to varētu uztvert kā simboliskus siltuma meklējumus vai kā pazīmi, kas konkrēti parāda, ka man ir nepieciešamas zeķes vai ka priecāšos par zeķēm (šis laikam ir vienīgais apgalvojums, kam varu piekrist), tiešām nezinu. Ir jauki, taču mana zeķu atvilktne, tāpat kā es pēc omes apmeklējuma Ziemassvētkos, jūtas pārēdusies. Galīgi nezinu, kā lai atrisina vai vismaz risina ēdiena jautājumu šogad. Šķiet, ka visa ģimene ir nolēmusi, ka ēdiens ir vienīgais, ar ko kopā salīmēt ģimenes locekļus un šķiet, ka viņi domā, ka līmvielu vajag daudz. Iesākumā ēst omes iepriecināšanas nolūkos bija jauki, taču mocīties aukstos sviedros un vemt naktī vairs ne tik ļoti. Ienīstu sevi par šo Kapitolija cienīgo izgājienu, taču vecākus, tāpat kā ar visa neietīšanu plēvē un neielikšanu maisiņos, pārliecināt arī liekas, ka neizdosies. Tādēļ arī bēgšanas fakts šovakar bija tik patīkams.

beidzot ieguglēju "bias" un tur šis zīmējumiņš par pareidoliju. HE he, par tēmu vai pat vairākām

Es uztaisīju BIKI BUKU!!

Tikko pabeidzu BIKI BUKU un dziedu no prieka. Ir 4:37 un rīt pēc nedēļu ieiligušas pauzes beidzot būs jāapmeklē pirmā stunda. Slimība nevedināja un prātpilnām domām, tieši pretēji, attapos vienubrīd, aizvakar meditējot, izspēlējot galvā problēmsituācijas. Tādā kā pussapnī, kuru neapzināti iesāku, taču tik apzināti reizē, ka vienīgais loģiskais skaidrojums bija prāta sadalīšanās divās daļās. Mizas nolobīšanās no iekšiņas. Nekontrole pār pašas prātu, iespējams, ka to jau iepriekš minēju, visnotaļ jokaini. 

Nu gan mana neapziņas pauze ir galā, šorīt veiksmīgi to izšķaidīju ar pusi greifrūta pēc apjausmas, ka esmu nogulējusi savu skolā atgriešanās dienu. Pēdējā laikā vairāk ļaujos sajūtām par ēdiena izvēlēm un tas parasti beidzas labi. Nolēmu, ka prātam pietiek ar garīgu maizi (neņemsim vērā vitamīnus un citas prāta palīgvieliņas) un tādēļ tas ir galīgs maita izsakot vēlmes ēdienā, tāpēc cenšos to barot citos veidos (piemēram taisot Biki buku) un ļaut vēderam beidzot izteikties. Viens no maniem labākajiem 2017.gada lēmumiem, iespējams. Ir jauki iet un nesajust nekādu pretestību, un tādējādi ejot veltīt enerģiju domām par to, kā notikumi, kuriem nav pretestības, laikam ir veiksmīgi. Tā jau skolā kāds reiz izteicās par studiju izvēlēm, tas gan cits stāsts, šoreiz gan aizmaldījos līdz tiem notikumiem, kuriem ir pretestība vai ir diezgan liels negatīvo ietekmju spektrs. Kā iepriekš ar vienu lieku kilogramu (ko reiz kāda sieviete par maksu gribēja no manis izdzīt, ha!), tā arī tagad, saprotu, ka kaut kur manos lēmumos (apzinātos un neapzinātos) ir ieviesusies kāda problēma, taču, ne kā iepriekš, nezinu, vai manos spēkos ir to labot. It kā jau fizikā nemainīgos var itin vienkārši mainīt, tad gan ir jāveic viss eksperiments par jaunu un ar dzīvi tā pagrūtāk to izdarīt. Kā iepriekš ar to kilogramu, arī šoreiz citu ieteikumi ir galīgi nederīgi, un zinu, ka līdz rezultātam jānonāk pašai.

Vienmēr esmu zīmēšanu uztvērusi kā neapzinātu sevis atspoguļojumu, nebiju gan gaidījusi, ka, uztaisot BIKI BUKU, pamanīšu tajā tik daudz sevis un vēl tik atklāti, ka pilnīgi acīs durstās.  Protams, ko gan citu varēja sagaidīt, manas vien rociņas tās ir. Ceru, ka reiz satikšu kādu nepazīstamu ilustratoru, ar kuru varēšu produktīvi parunāties par tā dzīvi, tikai balstoties uz tā zīmējumiņiem. Tas būtu skaisti.

Tāpat kā pagaidām vēl bēgt no iekaisuša apendiksa metaforas par sasāpējušām problēmām.

ak vai//naktts

Šķiet, ka korī dziedam dziesmu ar tādu pat nosaukumu, nostaļģiski ausīm tīkamu, nezinu, vai tāpat ir ar šo rakstījumu.

Tikko attapos, ka ir nakts, nevis vakars vai agrs rīts pēc krāna, kas jāpagriež līdz karstuma galam, jo naktī ar visu to pazeminātās cenas ūdeni vienmēr pat karstākais krāna gals nav pietiekami karsts. Ir pienācis tas diennakts laiks.

Šodien dodoties uz kim?u domāju par sajūtām. Aptuveni pirms mēneša (lai gan iespējams, ka pirms diviem vai arī vienalga jau patiesībā, cik) nolēmu (drīzāk kaut kā tā gadījās) palaist visas piesātinākās, sakāpinātākās jūtas nebūtībā un uzsākt miera dzīvi. Nedaudz atgādinot to pieredzi, kas bija piektajā klasē ar konfliktu neuzsākšanas dzīvesveidu, tikai tagad diezgan transformētu. Tā ietekmē pašlaik atrodos trijos naktī un nezinu, ko iesākt. Arvien biežāk iztēlojos sevi kā ābola mizu vai kakao pupiņas čaumalu, jo viss iepriekšējais aizpildījums izvākts. Ha, domāju, ka tā arī varētu būt ļaudīm, kas kaut kur pārvācas, tikai šai gadījumā man galamērķis ir nezināms. Parasti jau nakts melnums ir brīdis, kad atlūkoties uz esības fizisko izpausmi saules gaismā un reflektēt par izjusto, taču tagad..khem, pasaka par tukšo telpu. Kaut kad man jau liekas, ka bija kaut kas par tukšpildījumu, bailes par to, ka reiz aptrūksies pierakstāmā, arī uznāk.
Vispār jau diezgan jautri, ka spontāna ideja apmeklēt teātri izvērtās par Peldošo-ceļojošo piedzīvošanu, kas tieši par šo pašu tēmu - spēcīgāku emociju meklējumiem. Tai gadījumā gan viss noslēdzās ar apļa kompozīciju, kas manā gadījumā nezinu, vai tik viegli paveicama. Vispār izrādes dažkārt spēj būt tik antireālistiskas, ka pilnīgi gribas smieties, taču nevar saprast par ko - par režisoru, lugas autoru vai tomēr sevi..

Varbūt tomēr nakts burvība ir miers, stāvlampu pusgaismas mestās ēnas vai brīvība, ko sniedz citu miegs, ne spēcīgāku emociju mocījums un ļauja ļauties sajūtām, ko dienas gaišumā gribas dziļāk sevī ieritināt?

Protams, skolā vēl mācoties dažkārt novērtēju ilgos mājasdarbus, kas iesniedzas nakts dziļumā un liek man ievilkt nakti. Jā, jā, novērtēju, nevis dusmojos, jo citādi diez vai nonāktu līdz trijiem naktī ar absolūtu izmisumu par nākamo dienu, taču reizē arī absolūtu vientulību. Jātver arī ne tik patīkamās pieredzes, jācenšas no tām tomēr iegūt kaut kādu baudījumu, pat ja ne visos aspektos patīkamu. Man tā agrāk bija iespēja atvilkt elpu, rakstīt, izspausties skaņā, pasapņot un kaut kā arī būt ar salauzto es. Tagad šķiet, ka nozīmīgs gabaliņš tā visa iztrūkst. Vai cilvēka emocionālā iespaidošana tik tiešām ir tik nozīmīga, ka bez tā pāri paliek tikai septiņdesmit procentīgs ūdens?

Ak vai.

//

Man uzradušās manas pirmās lasāmgrāmatas, kuras tiešām lasīju (vismaz manās atmiņās, nezinu, kā realitātē) un 13 gadu laikā nebiju pamanījusi pašā senākajā no tām šo fundamentālo stāstu (atvainojos par grāmatas atklāšanu, nedomāju gan, ka kādam no jums jebkad nāksies saskarties ar Oksfordas bērnu grāmatām, tāpēc arī uzdrīkstos):

Kāds reiz izteicās, ka latviešu literatūras varoņi ir bezcerīgi, bet šis. Hmmmmm. Tai visā lieliski spēju saskatīt sevi, bet gribās jau ticēt, ka man tomēr ir lielāka teikšana pār savu dzīvi. 

Ak vai.

neapziņa un neprieks

Iepriekšējos melnrakstījumos minēju vēlmi turpināt "ne " sēriju, taču nu šaubos par tās optimisma kultivēšanas spēku.

Tik daudz kas un tai pat laikā nekā.

Krāsainu dziju jūra un neviena ar vēlmi vilkt dūraiņus.

Iespējas pieteikties universitatēs un neviena, kas liktu man iedegties sajūsmā.

Tik daudz paveicama un neveiksme visur. 

Forši skolasbiedri un tomēr kaut kas līdz galam katru dienu katrā uz maiņām nav (šeit nāk prātā mūsdienu cilvēka realitāte par to, ka katrā problēmstituācijā ir savs cilvēks - risinātājs)

Svētdien, ja nemaldos, pēc ārkārtīgi neveiksmīgiem centieniem mācīties nolēmu izmēģināt vēla vakara sporta aktivitātes, pēdējo cerību svētdienā iegūt vismaz kādu panākumu. Protams, ka ierasto attālumu noskraidīju par piecām minūtēm ātrāk, kas šķita pietiekami iespaidīgi, ņemot vērā faktu, ka tas ir aptuveni vienas piektdaļas uzlabojums (mani vienmēr mulsina reižu pārveidojumi, kas ar ko jādala). Tad tam mana svētākā diena bija nolemta, vismaz. Vai mana eksistence (jēdziens, ko esmu lietojusi pēdējos trijos dzimšanas dienu apsveikumos, cerībā atsvērt visu to iepriekšējās neizmantošanas periodu) ir nebeidzamas sinusoidālas svārstības dažādās frekvencēs? Vai visu nav iespējams iegūt, pat, ja ļoti cenšos un patiesībā pat negrib visu, tikai veiksmi vairumā nodarbju? Kaut kur Vecrīgai cauri ejot, savilku līdzības ar potenciālo un kinētisko enerģiju arīdzan, kurā reizē iegūt maksimālo potenciālo un kinētisko enerģiju nav iespējams. ai ai ai. Man jau šķita, ka fizikas likumi varētu mani neskart, bet ha ha ha.

/Jau ceturto dienu ar Edgaru ir neveiksmīgu zvanu sērija, kurā uz maiņām zvanam viens otram visnepiemērotākajos brīžos, tas jau kļūst viegli ironiski, jo tas zvans patiesībā bija iecerēts diezgan svarīgs un cerams, ka arī izpalīdzīgs un šis galīgi nav palīdzējis nevienam no mums. Varbūt jācenšas izrēķināt mūsu abu veiksmes laikatslēga vai arī vienkārši jāaizkājo uz Ziepniekkalna viducīti ciemos un miers./

Vakar staigāju uz pieturu, domāju un nevarēju izdomāt, kāpēc nekad no domāšanas uz ietves es nenokļūstu uz brauktuves - tas ir ļoti potenciāli iespējams un domājot jau es neteiktu, ka īpaši pielietoju savu redzību. Iedomājos par stīgu teoriju un kaut kādām gaisa masām, kas patiesībā nostabilizē mani, man pašai to nemaz nemanot. It kā jau tik tiešām gaisa pretestība pastāv, ar tik mazākiem ātrumiem gan tai nebūtu jādarbojas. Eksistēšana, tāpat kā šie nesaprotami skaistie spīgumi uz ielas, darbojas dīvainos veidos.

Vispār es daudz pēdējā laikā atrodos kaut kur ceļā un gandrīz katru reizi prātoju par to, ko varētu aprakstīt. Gribās jau regulāri šo vietu elpināt, lai gan tad vajag arī idejiņas, kuras man pēdējā laikā ir saplēstas mazās driskās, kuras ne kopā sašūt, ne ar skoču salīmēt, un izbārstītas pa visām malām. Daudz mazu iesākumu, kas galu galā pie nekā nenoved. Tāpat kā sniegs pagājušonedēļ.

Ha, šonedēļ literatūrā runājam par Čaku, iespējams, ka tāpēc arī ir tik daudz Rīgas ielu piemiņas. Zemapziņas neapziņa. Un nejauši iederīgi video arīdzan.

Tai pat gājienā uz autobusu iemaldījos domās par patikām. Kā dziļā mežā, no kura neizkļūt. Visu, kas manu patikšanu piesaista, gribu asociēt un arī asociēju ar sevi, un it kā tas šķiet loģiski, ka visas patikas, ne tikai neracionālās, asociēju ar sevi. Taču tur tieši ir tā problēma - asociēju ar sevi, ne tajos atpazīstu sevi. Jo ko gan varu iesākt ar trīs valriekstu ielikšanu cita kabatā žestu, kas, protams, simpatizē un liekas ļoti tīkams, taču nekādīgi to nevaru asociēt ar pašu. Vai, piemēram, Moonrise Kingdom filma, kuru derētu noskatīties atkal un kura jā, iedvesmo un liek padomāt par aizbēgšanas (pat ne fiziskas un vispār arī fiziskas) vai satikšanas vienkāršību. Vienmēr kutinot smadzenes par savu esību, iedomājos par visām piesaistošajām lietām, bet kas tad īsti esmu es? Common application eseja katrā ziņā grib dzirdēt atbildi uz tieši to jautājumu, ne visus manus atspīdumus. Eu eu, Platona kambaris!!

Ha, nebiju domājusi, ka tas kur noderēs, taču šeku reku, var lieliski salīdzināt. Liekas, ka no manis grib iegūt liesmu, ne jau tikai tās mestās ēnas, taču, ja nu viss patiesībā ir pilnīgi otrādi un patikas ir uguns un es esmu ēna? Tā jau, ļoti iespējams, ir, vismaz nejūtu sevī neko karstāku par nedaudz paaugstinātu temperatūru.

Tā vien gribas domāt, ka neapziņa noved pie neveselības un neprieka, un tā, ka man vajadzētu beigt lietot "ne".

mazumiņš Moonrise Kingdom manam slimotpriekam:

nepersonība

hei. Vēlas rīta saules dzeltenums vaigos un ledus slidenums zem zābaku zolēm. Šis laikam tikai tā, fiziski, pārnestā nozīmē īsti nedarbojas. Viss nedaudz apkritis. 

Jūtu lielu vēlmi iepludināt vairāk mīlestības un aizrautību dzīvē. Pazaudēta personība. Tieši pirms nedēļas, ceturtdien, Mārtiņš stāstīja, kā, atslēdzot smadzeņu priekšējo daļu, var atmest personību. Tad gribēju zināt, kā tas var izpausties, kā to var pamanīt. Nezinu, kur esmu aizmetusi ticību nejaušībām, taču šorīt nolēmu, ka tas ir vienīgais atbilstošais skaidrojums pašreizējai pieredzei. Sarunas nedarbojas. Atbildes nedarbojas. Jautājumi nedarbojas. Dažkārt pat sevis uztvere un empātija nedarbojas. Šķiet, ka sāku pieredzēt personības nāvi no otras puses, no īpašnieka puses, no kuras to var sajust itin viegli. No malas tas noteikti nav tik uzskatāmi pamanāms. Pietrūkst domu. Saldena slidenuma smadzenēs, kas dažkārt izplūstu no smadzenēm un iesaldinātu citu prātus. Mārtiņš teica, ka neracionālās patikas ir viena no lietām, kas veido personību. Vismaz kāds sākumpunkts. Par savējām neesmu sen sen domājusi, tās tika apbērtas ar zemi (vai vismaz nobēdzinātas zem daudziem papīriem vai iebāztas kastēs) diezgan pasen. To var uzskatīt par daļu no izaugšanas. Un augšana noteikti implementē patiku attīstību un transformāciju. Esmu attīstījusi ideju, ka cenšos rīkoties racionāli, kas vedina domāt, ka esmu savu personību laika gaitā apgānījusi vai pat nobēdzinājusi nebūtībā. Ak, ak, ak! 

Vakar šī iemesla dēļ nolēmu uzrakt šīs vietas vēsturi. Nonācu līdz bāc sērijai ap šī gada 4. janvāri. Ar prieku kustināju acis pa sarkastiņu, apzinoties, ka lielāko daļu biju piepildījusi. Tas gan nepalīdzēja personības iedarbināšanā, kas inscinē uzzināt, kas tad ir tas TAS? Aizrautība, kuras vārdā reiz sevi nodefinēju? Prieks, kas vienmēr uzsilda ikdienu, tādējādi uzlabojot uztveres intensitāti? Mīlestība, kas patīkami pārsteidz ik pa brītiņam?

Vai šī bilde ietver tos visus trīs? Viena no skaistākajām atmiņbildēm, kad vēl matu nemagāšanas pieredze ritēja pilnā sparā un ko uzskatu par reti atbilstošu manis portretu. Vai tomēr tas ir vēl kas?