nemiegs

Ui, ui, jau nedēļa! Tā notiek, ja svētdien galīgi negribās rakstīt.

Nedaudzi faktu kontatējumi par pasauli šobrīd, mazliet atgādina LECā darīto, taču šoreiz šķiet, ka saprotu uzdevumu labāk un spēju uztvert realitāti tieši tādu kāda tā ir, jo vairāk paveikt vienkārši nav manos spēkos (tādēļ arī nedēļa). Ā, un man laikam patīk sarakstiņi (šos visus punktus var arī droši iztēloties iespīlētus sūnzaļos burbuļos, jo tā tie tiktu pierakstīti ar roku).

1. Dunošas galvassāpes, apkārtējie pamana manu periodisko dusmievaidēšanos, kas mijas ar noliekšanos uz priekšu vai galvas atbalstīšanu jebkur un visticamāk, ka pāris sekunžu pasnaušanu. Piemērs no šodienas plakāta taisīšanas - līmējam kopā lapas, es saku, ka vairs nespēju funkcionēt no nemiega, Oskars saka, ka tas izskaidro manas atbildēšanas īgnumu un nejaukumu, saku, ka tas ir nemiegs, un pamiegu uz milzīgā plakāta, kas uzlikts uz 9 kopā sabīdītiem soliem. Apkārtējie aizsāk sarunu par to, ka kopā sabīdīti skolas galdi ar milzīgu milzīgu plakātu varētu būt ērta miegvieta. Un es piekrītu.

2. Atšķirībā no pagājušās nedēļas es izvairos iesākt virtuālas sarunas, lai gan man tādas būtu jāveic un daudz spiedošāk, nekā pagājušonedēļ ierosinātās (protams, ka spiedība to nedaudz arī ietekmē, taču tām tāpat būtu jābūt patīkamām vajadzīgajām sarunām). Ja sarunu kāds tomēr ierosina, tad es (ne)pieklājīgi atbalstu galvu, lai izrādītu, ka mans fiziskais stāvoklis visticamāk nepaģērēs produktīvu sarunu un arī to, ka runāšana prasa trīskāršu piepūli, ko visticamāk, ka nesniegšu. Virtuāli es galvenokārt sarunas ievirzu tajā, ka nedaudz nīkstu prātā, taču tā arī nekad nepasaku un diemžēl priekšlaicīgi nepārtraucu sarunu tādējādi nedodot sev vairāk laika atpūtai. Taču sarunas kaut kā nejauši ieguldās pilnīgi citā satura dimensijā (manas uztveres arī), sniedzot man skaļus smieklus un priekus. 

3. Uz mana grāmatu kaudzēm un akrila tūbiņām (un vēl daudz citu pilnīgi nevajadzīgu, taču ārkārtīgi nozīmīgu lietu) nokrautā galda stāv 6 dzijas. (vai pamanījāt, kā nu spēka taupīšanai izmanotju ciparus nevis skaitļa vārdus?) 3 no tām ir jau kamolos satītas, 3 vēl stāv kā stāvējušas veikalā. Grāmatnīcā precīzāk, jo tur pārsteidzošā kārtā man šķiet, ka ir vislētāk iegādāties dziju un arī visērtāk.  6x100g dzijas man uz aci izskatās, ka 18 cimdi sanāk, kas nozīmē, ka 9 pārus varu uzadīt. Burvīgi! Sev vienus (lai gan ā jā, aizmirsu pieminēt, ka 2 no trim cimdiem ir tikuši atrasti!!! Padzīvojuši skarbos apstākļos, bet atrasti!!!!) un vēl 8 draugiem!!!!! jeeeeeeeee, riktīgi forši!!!!! Vienīgā ar nemiegu saistītā problēma uzrodas tad, kad pirmdien, atnākot mājās pēc autoskolas un paēdot, vienpadsmitos vakarā nevis mācos, bet gan sāku adīt un daru to trīs stundas un tad visu beigās izārdu. Ir dzija un idejas, nav veiksmīga realizējuma un brīva laika. NEkas, paspēšu līdz aukstumam. 

4. Piparkūku stiķēšana. Pēc pirmās palīdzības Rimi nopirku Floras piparkūku mīklu, ko Līva reiz atzina par vienīgo lielisko, un es viņai piekrītu. Tā kā vēlme cept un mīlestība ir (jo zinu, ka būs lieliski), bet vēlmes apēst 24 piparkūku dinozaurus nav, nolēmu katru reizi skolā iepriecināt visus pazīstamos ar piparkūkām. Sāku kaut kad nesen un cilvēki pretojās piparkūkām, taču es cītīgi neaizmirsu atgādināt, ka tieši 23. novembris, ne jau 1.decembris iezīmē mēnesi līdz ziemassvētkiem. Tikai draudzīgs atgādinājums, es teicu, un viņi, piparkūku iebāzuši mutē, lēnām piekrita. 

5. Vispārīgi lieliska prāta darbība. Ja neskaita galvassāpes (kas uzradās tikai šodien ap pusdienu) un visuresošu nogurumu //es gribu šo pabeigt, ak jel, rakstu jau tik ilgi, mani priksti kustās skriešus, taču ar to nepietiek// es ļoti ļoti sen, man liekas, ka pat nekad neesmu bijusi tik lielā harmonijā un draudzībā ar savu apziņu. Un neapziņu arī starpcitu. Vakar, kad ap pusvienpadsmitiem (iepriekš cepu piparkūkas un gatavoju barību) sāku beidzot lasīt par visu dzīvo lietu vairošanos, nonācu līdz daudz skaistām vizualizācijām galvā un daudz skaistām domām un arī pie aptuveni līdzīga zīmējumiņa.

Cik ļoti brīnišķigs brīdis varētu būt numur 11, kad medūzas atdalās no polipa, no sava augšanas nosacītā kociņa, un aizpeld projām plašajā jūras dzīvē. Vai arī domas par pūkaino cilvēku attīstības fāzi (ja nemaldos grūsnības 9. nedēļa) vai maziem sienāzīšiem, ko sauc par nimfām. Ai, tik skaisti. Ļoti patīkami apzināties, ka tik mistērisku parādība kā vairošanās notiek visu laiku mums visapkārt (gametu saplūšana, ak!!!!) un ka vispār jau tā evolūcija (vai dievs vai dievs ar savu padomnieku pulku (ja dievs bija demokrāts)) ir viena riktīgi lieliski izdomāta štelle. rekur vēl par medūzām!!

6. Elza. Reāli Elza. Mans un Adelīnas un Elzas emocionālais stāvoklis visu laiku tēlo maiņstrāvu (bāc, neeeeeee, tikko atcerējos, ak fizikā rīt mazais darbiņš un ir tak 23:39 un man sāp galva, nē nē nē!) un mainās frekvencēs ar fāžu nobīdi pi/2, kā rezultātā vienmēr, kad jūtos mēslīgi, Elza jūtās kā lielākais saulstariņš. Un patiesībā (ja tā bija daļa no evolūcijas, tad visu cieņu!) tas ir tik gudri, jo māksla laikam jau ir nevis skumt kopā, bet spēt saprasties un pielietot savu enerģijas daļu veiksmīgi, esot atšķirīgos stāvokļos. Tā nu Elza man mirtbrīžos uzmet savu mīlestību ar starojošo seju un labiem vārdiem un tad vēl atrāda savus ģeniālos paveikumus, kuru priekšā jebkas mans nobāl un tad dzīve ir izdevusies. Neko vairāk nevajag. 

7. Ā, otra Elza tak arī!!!! Viņa naktī no svētdienas uz pirmdienu minēja stāstu, kurā divi vīrieši eksperimenta pēc palika nomodā ilgi, dzerot kafiju, viskiju un smēķējot. Un tad stāstīja par organisma disfunkcijām. Izlasīju to pirmdien pa ceļam uz skolu autobusā, pa ceļam uz skolu apdomāju tēmu, fizikas stundā starp koncentrēšanos atcerējos par sen aizmirstajiem negulešanas izaicinājumiem, kuros vienmēr biju domājusi piedalīties viena, bet ir taču iespēja negulēt ar kādu kopā! Nolēmu reiz uzrīkot negulēšanas ballīti, kurā cilvēki lietotu nevis alkoholu, bet nemiegu. Ko gan es varēju zināt un paredzēt, ka šī nedēļa izvērtīsies aptuveni tā, kā Elza minēja stāstā un, lai gan esmu vienīgā, kas redzami izrāda nemiega iedarbību, tāpat ir maigmīloši skaisti būt skolā medūzas stāvoklī. Jā, tas laikam īstākais vārds tam.

Tā nu es nonāku pie sākuma. Ha, pareizi. Ieplānotās brīvdienu atpūtas vietā saņēmu dusmas un neatpūtu, kā rezultātā pirmdien, kad no rīta 3.stundas vietā bija jāierodas skolā uz 1.stundu un ar 20 minūšu nokavēšanos to arī izdarīju, ierados aulā, un uzreiz pakritu zemē beigta un pasnaudu. Tā iesākās mana nedēļa. Ar lielo paveicamā daudzumu, ko pirms nedēļas minēju kā vēlamu, esmu nonākusi šeit un tagad. Bet nesūdzos, nekādīgi nesūdzos, drīzāk laimē peldu apkārt. Mana pasaules uztvere ir apklusināta, manas acis uztver aptuvveni 20 procentus no notiekošā, dodot man laiku atrasties domu pasaulē un tas man ļoti patīk. Kā tik tur nav! Tik daudz jautājumu, uz kuriem sameklēt atbildes ir pietiekami viegls izaicinājums, tik daudz vārdu un domu, kuriem meklēju pielietojumu tais 20%, ko uztveru no apkārtējās pasaules, arī lieliska intuīcija parādījusies. Tam visam vēl klāt nāk nerimdināma laimes sajūta, kas dažkārt mijas ar aizkaitinājumu (kas jau ir mazsvarīgi) un arī vēlme mest cilvēkiem mīlestības izpausmes.

Nemiegs ir skaists. Domājams, ka diemžēl arī diezgan kaitīgs veselībai un tādēļ plānoju tā lietošanu krietni samazināt, taču ir skaisti reizēm lietot legālas narkotiskas iedarbības darbības.

/ceru, ka pārmērīga iekavu lietošana veselībai gan nekaitē/

priekā!

man gadījās nopirkt skaistas pastmarkas

Pasmiekli par šīs audio-dzejas un šīs rakst-vietnes korelāciju. Ha, ha.

Mērķīši, itin viegli uzradušies un domājams, ka vēl vieglāk īstenojami:

- Meditēt biežāk. Diezgan dīvaini apjaust, ka pirms skolas meditācijas mērķis tiek sasniegts tās dienas laikā. Nejaušībiņas, nejaušības vai tomēr jaušība?

- Draudzēties ar Martu vairāk. Visvisādi plūst manas cilvēku patikas un nepatikas skolas laikā, pēdējās nomodā būšanas reizēs tomēr vispatīkamāk ir ar Martu. Šodien skolas gaitenī pirms matemātikas (šīs tēmas ienešana matemātikas kabinētā nez kāpēc nešķita pieņemama (vai varbūt mums pārāk patīk matemātika un tādēļ mēs ķērāmies klāt tai, tēmu atstājot novārtā?)) mēs nonācām līdz nākotnes uzzināšanai no sevis paša, drīz vien vajadzētu sekot arī eksperimentu un indukcijas metodes kārtai, jo kā nekā ar dedukciju šai gadījumā laikam neiztikt.

- Ierasties mājās vēlāk. Šis ir viens no autoskolas apmeklējumu lielākajiem ieguvumiem - ierodoties mājās vēlāk, lietderības koeficients ir aptuveni sešas, komats, deviņas reizes lielāks, nekā ierodoties mājās pēc skolas vai, vēl briesmīgāk, ap sešiem līdz deviņiem. Noguruma sajūtas ir mazāk jūtamas un prieka līmeņi par efektivitāti vairo manu prieku (līdz ģeometriskajai progresijai vēl nav nācies tikt, bet aritmētiskajai gan).

- Nesāt līdzi vismaz trīs grāmats. Vakar uz skolu gadījās paņemt sešas lasāmvielas ((eeeee, grāmatas un vielas un lieliska vārdu spēle??)) un piecas no tām tika arī lasītas. Cik es būtu lasījusi tikai vienas gadījumā? Gan jau nevienu, ja neskaita sabiedriskajā transportā pavadītās minūšu kaudzītes, kuras brēc tikt izmantotas lietderīgi. Atkal jau var runāt par lietderības koeficientu, bet vispār ir tīri interesanti izvilkt sešas grāmatas un draugus sasmīdināt par šo komisko gadījumu, taču no tā ir, ko mācīties - paplašināts līdzpaņemto lasāmo klāsts rada ilūziju, ka vairāk jāizlasa un tad to arī neapzināti daru. Un sanāk! Un stāsti nemaz nejaucas kopā, kā domāju agrāk, tieši pretēji, tie katrs sevi mēģina parādīt no labākās puses.

- Rakstīt cilvēkiem. Šo biju piemirsusi, kaut kad pagātnē ir pieredzēti komunikācijas vēlmes uzplūdi, kuri diemžēl reti kad beidzās ar kaut ko atmiņā paglabāšanas cienīgu. Vakar nolēmu paritināties savā ziņnesī un iepriecinājos par visiem nedaudz piemirstajiem vai prātā neienākušajiem cilvēciņiem. Netieša komunikācija stipri iepaliek tiešai komunikācijai, kur nu vēl ar ikdienā nesatiekamiem cilvēkiem. Vēl labāk, viena saruna nonāca līdz Rijkura jeb novembra ceļojumam un elektronisku vārdu pārvēršanai ar rociņu rakstītos vārdos. Tā kā rakstīt cilvēkiem jau no sākta gala nebija iecerēts tikai pogu veidā, he.

- Pastmarku biežāka iegāde. Elza vai Valters, vai abi reiz teica, ka pastmarku pirkšana ir azartspēle un es teicos, ka nemaz to neesmu tā manījusi, nekad arī nav gadījies labs pirkums. Šodien man gadījās nopirkt skaists pastmarkas un nu es visu saprotu. Šis punkts gan nāk ar to, ka vajag aktīvas vēstuļsarunas un līdz šim kaut kā nav līdz galam veicies, taču esmu gatava arī veikt lēnas pastamarku azartspēles. Tas nekas.

- Nesatraukties. Visu var izdarīt, es vēl tikai mācos šo apgūt, taču, jo vairāk nesatraucos, jo vairāk sanāk. Pusdienu starpbrīdī klīst pa vecrīgu un skaisti smaržot, dzert silti saldus dzērienus un vēlāk atrast kādu, caur kura kājām izslīdēt dejā. Uzcept draugiem piparkūkas un atrast gudrību savā stulbumā.

//

-Šis ir tāds pusmērķis, bet es vairs negribu šo vietu saukt par bezjēdzību kambari arī.

nav jau joka lieta// aukstas plaukstas un pazudums

Labās rokas krāsainais dūrainiss: pazudis gājienā 1.novembra vakarā no Alas uz autobusu.

Labās rokas svītraini pašadītais dūrainis: pazudis bez vēsts mājās pēdējās nedēļas laikā.

Labās rokas pašadītais dūrainis ar Grifidora lauvu: pazudis šodien skrējienā no Adelīnas uz autobusu.

Eu nu, šis nav joks, šis jau kļūst nopietni. Dažbrīd pat sajūtos, it kā manās labajās kabatās/auduma maisiņos/somās uzdarbotos maniakāls cimdu ēdājs, kurš nevienu manu dūraini neskādē, visus pēc kārtas tik rauš mutē.

Pēc šiem nepatīkamajiem atgadījumiem pat esmu gatava uzrakstīt grāmatu Cimdzudis jeb novembris - varbūt mana kreisā plauksta ir sagribējusi, lai manai labajai plauksti ir auksti, taču es nepiekrītu, novembris jau nav joka mēnesis, tam ir domāts aprīlis (lai gan tad es arī negribu, ka visi mani cimdi nozūd, priekšā taču aukstā Latvijas vasara). Vai varbūt tas ir mudinājums rūdīties, raut labo roku aukstā ūdenī stundu katru vakara pirms miega. Nav jau joka lieta.

Jau iepriekš domāju par gumijas izvilkšanu caur piedurknēm, taču tas nozīmētu cimdu piesiešanu vienam mētelim, jo jāizvelk jau arī caur mēteļa āķīti, lai efektīvāk. Šodien jau nopietnāk, vērsos interneta plašumos, nonācu pat līdz ieteikumam pirkt cimdus kā zeķes un tad gan jau tie nekad neaptrūksies, kas satricināja - tie jau ārzemju ieteikumi, mana latvieša dvēselīte katram dūrainītim pieķeras ar visu manu mīlestību, nekā nebūs! Padomāšu par alternatīvām.

Bet ja vispārīgi, tad Cimdzudis jeb novembris man ir nesis pazudumu. Šķiet, ka ar lietu (jā jā, ne tikai cimdi man ir zuduši) pazaudēšanu un aukstām plaukstām vairs neko nesaprast, vairs nekur tālāk netikt, taču arī uz atpakaļu nedoties. Arī cilvēciskā ziņā es sāku pazaudēties un pazaudēt.

Kāds, vismaz vienu labās rokas dūraini, lūdzu!

tukšpildījums

18. novembra, sestdienas, nosacīts rīts un deviens uz Splendid Palace, kur tik vienreiz iepriekš esmu bijusi. Aukstums un cilvēki visās malās, abiem kā nekā tomēr brīvdiena. Vienu biļeti, lūdzu, o, tik daudz tukšu vietu uz Pasaku par tukšo telpu, tas laikam piederas šai dokumntālajai filmai.

Šodien nejūtos kā dzimšanas dienā vai vecgada naktī, jūtos...tukši. Kaut kāds nejūtīgums mani pārņēmis, kaut kāda nejēdzība, bezjēdzība. Vismaz man ir laiks pirms tam apskatīt Splendid palace un pasapņot, kā pirms simts gadiem glauni ģērbti ļautiņi varēja šeit nākt uz pasākumiem, kā varēja cildināt savas sabiedrības šķiras izpausmes un kultūru. 

Tumsa. Pusdivi jau. Stunda četrdesmit tumsā ar nedaudz apsalušu degunu, kā jau vienmēr kinoteātros. Andris Freibergs un scenogrāfijas darrbs, un mācekļi ļoti ļoti. Animācijas un zīmējumi ļoti ļoti. Teātra muzeja tantiņas Krievijā tik tik ļoti. Ha, bez pazīstamiem filmā arī neiztikt. Vienudrīd klusi skūpsti aizmugures rindā, cik jauki. Kristai Burānei vinotaļ skaisti sanācis visu atrisināt. Pāris brīžos gribējās no patīkamības paraudāt, taču nesanāca.

Pēc filmas, stāvot pieturā un redzot mašīnas, kas apkrautas ar latvijas karogiem (lieliem, ne jau mazajiem, ko nu) domāju par patritiskumu. Šodien ir vienīgā diena, kad būtu jābūt patriotiskam, ja pārējā laikā aizmirstās to darīt. Nu tad šodien apmeklēt Pasaku par tukšo telpu bija vispalīdzošākā ideja manam patriotismam, jo tikko iznākot ārpasaules gaismā, sapratu, ka viss filmas saturs ir man apkārt esošā realitāte, viss ir tepat, Rīgā. Viss apkārtējais skaistums ir ar roku aizsniedzams, vajag tikai saņemties un uzdrīkstēties prasīt vairāk.

svētītā diena-beidzot

Svēt(k)diena ir šodiena, beidzot esmu atpakaļ mājās. Nu, katru dienu jau guļu vienā un tai pašā istabiņā, taču nekad man nav laika ļauties sev. Visur raušanās un darbi, tas ir ļoti skarbi. Šodien varu datoram putekļus notraust, apskatīt savu nulles punktu un atvilkt elpu. Beidzot apskaidrība par svētdienu nozīmi. Arī tas, ka beidzot, pat, ja viena, rodu laiku, lai apciemotu vecmāmāņu, kuras vaigs nav redzēts sen. Ar vecumu jau laikam vēl uzmanīgāk, kā ar bērnību - novecot var vēl ātrāk un ar vienu punktu, kurā būs jau par vēlu, jā, sakumposmā arī tā, taču vēlāk var censties atgūt iekavēto. Solos sev būt uzmanīgākai.

Interesanti, kā, cenšoties sev atbrīvot divpadsmito klasi no darbiem, esmu iepinusies vislielākajā steigā tā, ka neapzināti visu laiku raušu no sevis vēl neatklātu enerģiju. Jā, neizmantots potenciāls un lietderības koeficienta runas (šķiet, ka sāku jau atkārtoties, bet lai ir), bet nu sāk jau mana dzīve kunkuļoties uz naža asmens svārstīšanās pusi. Jāizodmā kāds labāks veids, kā atpūsties, citādi mans otrdienu skolas neapmeklējumu skaits ir jau sācis raisīt aizdomas skolotājiem.

HaA, mans steidzīgais prāts, kas cenšas rauties uz visām pusēm, tikko izrēķināja, ka man ir vēl aptuveni 9 stundas, lai paveiktu šodienas plānus.

Bet nu vispārīgi jau dažkārt steigā var atrast jauku dzīvi un smieklus un prieciņus ar blakusesošajiem, piemēram, skolā sākt cepuru spēli ar izmetamiem polimateriāliem pie datorcentra.  

 Kā arī atcerēties, ka man ir pasaules skaisto zeķu sarakstiņš!!

am am am, uztvere

Tikko izčamdīju visas iespējas, rakstot šo rakstiņu, un ar diemžēlu secināju, ka nav veida, kā šeit uzrakstīto iespējot redzēt tikai tad, ja man atsūta kādu dziesmu pretī. Esmu sasniegusi robežu, kurā vairums manas mūzikas potenciāla ir izsmelts un nu pāri palikšas tikai kaut kādas mandarīnu miziņas, kas spēj smaržot, bet garšas vairs nav (iekožoties miziņā sanāk rūgtums, jau izmēģināju). Klusuma skaņas ir jaunais jaunums man.

Kaut kur starp abusrds teātri un dūmu detektoru uzbrukumiem gadījās uztveres spēles.

Pieces (pārrakstījos un man iepatikās) dienas pagātnē, teiksim aptuveni starp svārstību kontūra demonstrāciju un miegošanos fizikas stundā, nolēmu izmantot populāro noguruma (un varbūt garlaicības) paciešanas metodi un pabalstīt galvu uz rokas. Izdarīju to un sāku domāt, ka prasās vēl kaut ko šai fizikas stundā. Hm, oo, sanāk tāds diezgan labi kadrēts kadrējums. ...ooOO, vai mana roka pie manas sejas ir lielāka nekā, kas tā uz galda? Ui ui ui, nu šai brīdī sākās neliela smadzeņu panika. Vai sanāk, ka viss, ko esmu savā dzīvē redzējusi, patiesībā ir lielāks?? Kāpēc gan man iepriekš nebija ienācis prātā, ka perspektīva pastāv arī realitātē un spēlējas arī ar manām acīm tāpat kā mākslā? Tad es patiesībā esmu lielāka un nekad neesmu redzējusi (un īsti nevarēšu redzēt, ja vien neiebakstīšu acis spogulī) savu seju īstajā izmērā? Vai taustot un neskatoties tiek veikti precīzi mērījumi, kurus prāts pielāgo manai axu uztverei? Kā tad es īsti mēru lietas sev apkārt? Vai pēc rokām, kas atrodas aptuveni 40cm attālumā, piemārm, pašlaik klikšķinot datorā šo?
Lai vai kā, galvas pabalstīšana uz rokas rezultējās ar daudz svarīgākām pārdomām nekā runas par pašindukcijas eds un teorētiski atrisināja manu sākotnējo problēmu, pie tam vēl nodrošint domājamo materiālu kādas laiciņam pēc fizikas stundas beigām.

Arī dzejoļi par dēliem un dēļiem un dēlēm ir ļoti jautri, sanāk lieliskas spēles ar tekstu un kontekstu un mēli un izrunu un saturu un dēliem un dēļiem un dēlēm un vēl lasītāja, skaļi teicēja, loma šai visā un vēl homoformas. vistonaļ garšīgi centieni izpriecināt sevi latviešu valodas stundā.

dēli dēļu dēlēs snauž

dēle dēlei dēlu lauž 

dēls knapi dēli grauž

dēls, dēle, dēlis auž

Vairījos, vairījos no Rīgas lietus līdz neizvairījos pa ceļam no ezīša uz kulturolturoloģiju. (jappp, jau atkal skola!) Gribēju skaņu ieslidināt savā kabatā, jo parasti (kā kāds garāmgājējs izstāstīja) var atrast tikai lietusmežu un vētru skaņojumus internetā, bet man taču gribās Rīgu! Sen nebija aiztikta video funkcija, kur nu vēl garāmgājēju nervi, kuri nevarēja saprast, vai neiet, apiet, paklusēt vai mēģināt saprast, ko es īsti meklēju.