Vēl tikai četrdesmit trīs minūtes līdz mājām. Vēl tikai mīnus vienpadsmit vai vairāk grādi līdz mājām. Neviena silta dvēsele pa ceļam. Aukstums, ko ilgu laiku vēlējos, kož avokado zeķēs ievīstītos labās kājas pirkstus. Kreisajai kājai, savukārt, netraucē pārtrūkušās šnores un tās cīnās pretī salam. Nu ir pieci divdesmit deviņi. Kas gan ir palicis pāri no manas dzīves? Manā auduma maisiņā ir atsēga, kas der tikai vienai no daudzajām Ziepniekkalna daudzstāvenēm. Žēl. Kādēļ man nevarētu būt atslēgas visām daudzajām siltuma bedrītēm? Vai šis gājiens ir tā vērts? Pāris reizes apsveru uz ielas aizmigšanas iespējamību. Būtu savādi. Ne tikai palikušajiem, bet arī man. Vai šīs četrdesmit trīs minūšu ciešanas ir siltuma vērtas? Tomēr, skaņa, ko izdzirdu, nospiežot dzīvokļa kodu pareizi ar pirmo piegājienu par spīti dubultajiem Mego cimdiem. Un siltums, kas sagaida kāpņutelpā, un atskārsme (sinonīms, ko nez kāpēc arī šeit neesmu minējusi nekad), ka dzīvokļa durvis tomēr varu atslēgt ar savu vienīgo atslēgpuzles gabaliņu. Patīkama temperatūra un iemīļotā vieta, kur aizmigt. Jauki, ka tā. Arlabunakti.
domājams, ka deviņas stundas un četrdesmit septiņas minūtes no kontroldarba, kuram neesmu vēl sākusi lasīt neko neko, nav īstākais laiks, kad veikt rakstījumu, bet kad tad? Mana citreize ar katru manu dienas lieluma soli arī pavirzās soli uz priekšu. Šitā, liekas, atlikšu visu nedēļu un vēl nedēļu un attapošos nākotnē.
Mani kādu laiku nepamet satraukums par manu apziņu. It kā jau no sākta gala uztvēru savu apziņu kā nemainīgu, ārējie apstākļi mainās laikam un vecumam atbilstoš, piešķirot realitātes pieredzei konkrētu nokrāsu, bet uz apziņu jebkurā gadījumā vienmēr var paļauties, uzticēties, ka tā ir bijusi patiesa un nav man melojusi. Taču vairāk kā gadu es vairs nespēju dzirdēt, vai mūzika skan pareizi vai tomēr šķībi, un nu arvien vairāk sliecos domāt, ka ir maz iespējams, ka mana muzikālā dzirde ir tikusi sabojāta. Otra iespēja, kas atliek, ir tas, ka līdz cik nu padsmit gadiem mana mūzikas uztvere vienkārši nedzirdēja, ka skan nepareizi (jo nedomāju, ka nu nonāku muzikāli sliktākās vietās, kā mazgadības dienās), no kā izriet, ka nevaru paļauties uz savu atmiņu atbilstību manai pašreizējai apziņai. Protams, ir iespējams atskatīties uz pagātni un neizprast, kādēļ rīkojos tieši tik slikti vai labi, te gan vairāk domāju tās pieredzes, kuras nekādi neietekmē emocijas un kuras ir tīri fizioloģiskas.
Šonakt miegā apzināti uzmeklēju pulksteni, lai uzzinātu, vai atrodos sapnī vai realitātē, kas laikam ir solis tālāk miega laika izmantojumā. Varbūt līdz studiju beigām būšu beidzot iemācījusies šo mainīgo pieredzi pielietot savā labā tik tālu, ka visu bakalaura darbu uzrakstīšu (vairāk gan laikam izdomāšu un sev mentāli kaut kur piezīmēšu attīstītās idejas) sapnī. Tas būtu lieliski, vairāk paveiktu darbu nerealitātē un dienas gaismas brīva laika realitātē. Lai gan, varbūt nemaz nav nozīmes, kādā apziņas stāvoklī esmu, ja arī savai dienas gaismas pieredzei nevaru paļauties. Bet kam tad var?
Šo sev atzīmēju kā mūziku, kas pastiprina jebkāda veida emocijas līdz katarsei. Skaisti skaisti skaisti.
Pirms pāris minūtēm skrēju mājup no autobusa un sapratu, ka vienmēr skriešanas paņēmiens tiek lietots tikai otrā virzienā un tas ir visnotaļ interesanti, ka ārpasaule vienmēr šķiet nokavējama, bet mājās būšanas laiks - ne. It kā jau šogad esību savā nulles punktā novērtēju vairāk kā visu citu (kas ietver arī apsvērumu, ka mājās būt nav nekāds grēks un, lai gan māju vide implementē zināmus neproduktivitātes motīvus, tomēr tā sniedz iespēju nesalt un netērēt naudu, un, ja paveicas, arī paveikt paveicamo), bet skriet uz mājām - to gan nekad neesmu darījusi. Ļoti ticams, ka ārpasaules temperatūra un pietiekami gara mēteļa neesamība šo aspektu baro pietiekami, bet liekas, ka tas galu galā tomēr liek ieraudzīt neatzīto nepieciešamību pēc mājām (un zināmas virs-sešpadsmit-grādu-temperatūras-nepieciešamības arī, he).
Nezinu, kā visiem citiem, kas ir piedzīvojuši skolas beigšanas laiku, bet divpadsmitās klases otrais cēliens man izdevies ļoti mierīgs - nu pilnībā izprotu divpadsmitās klases jēgu tādā ziņā, ka tā, liekas, ir paredzēta nekā nedarīšanai, vismaz salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Krievu valodā jau pāris mēnešus vairs neizmantojam mācību grāmatas un tā vietā attīstam reālāk pielietojamas prasmes, kā domu noformulēšana un viedokļa izteikšana krieviski, kā arī angļu valodas eksāmens ir mazāk kā pēc mēneša, un tur arī notiek (iespējams gan neefektīva) atkārtošana, kas arī ietver otrdienas lasīšanas stundu transformēšanu uz runāšanas stundām.
Nejaušība vai nē (tā ''vai nē" pievienošana, liekas, ir kļuvusi par februāra iezīmi (man patīk veikt novērojumus par leksikas iezīmju attīstību mainoties mēnešiem, varbūt pēc kāda ilgāka laika varēšu pat veikt kādus plašākus secinājumus un lielo motīvu un garīgās attīstības analīzi, balstoties vien uz pielietotākajiem teicieniem)), gan vakar krievu valodā, gan šodien angļu valodā bija jāizsaka viedoklis par grāmatām. It kā ļoti saprotama un vienkārša tēma, taču, ja padomā tālāk, tēma nedaudz sarežģās.
Kas vispār ir grāmata? Jebkāds izdots darbs, kas var būt gan proza, gan dzeja, gan zinātniska literatūra, gan vizuāli materiāli, gan pamācības un vispār viss iespējamais? Nezinu, cik ļoti virtuālās grāmatas kāds reglamentē un cik ļoti to "izdošanai" ir nepieciešams kāda atzinums, bet tās arī pieskaitīšu pie grāmatām, varbūt vien solīti zemāk, vien tādēļ, ka to izdošana prasa (ja vispār prasa) mazāk finansiālu līdzekļu, lai gan autoru ieguldījums ir tikpat liels (vai neliels), cik reāli izdotām grāmatām. Hm, un kā ar audio grāmatām? Vai tās pieskaitīt pie grāmatām arī vai varbūt mūzikas ierakstiem? Vispārīgi grāmatas ir saturā un kvalitātē ļoti atšķirīgas. Taču grāmatu kā absolūtu vienību definēt, manuprāt, ir nejēdzīgi, jo tā ir tikai forma. Tāpat kā televizors ir tikai ietvars televīzijai vai dators - internetam.
Ļoti ticams, ka pie vainas ir filozofijas olimpiādei lasāmais teksts par estētikas izplūdušajām nozīmēm, taču sakarā ar grāmatām skaidrs ir viens - vispārējai izglītības sistēmai tās apzīmē tikai ļoti šauru līniju, kurā iepriekš ērti biju dzīvojusi un to nemaz nepamanījusi, un visas citas grāmatas, kas kuras nebija pieskaitāmas pie daiļliteratūras, bija "tās citas grāmatas". Tādēļ ne tikai skolotājām, bet arī man ir mazs pārsteigums apzinoties pārsēšanos no ierastā maršruta literārā autobusa uz kaut ko mazliet mazāk pieņemtu. Un izrādās, ka mazāk pieņemtās formas vairs nesaskan ar skolā pieņemto grāmatas uztvērumu, tās izārda grāmatas nozīmi pavisam un liek precizēt, vai augstākie spēki grib, lai runājam par saturu vai tomēr formu. Lai nu kā, uzziņas turpinās.
Kaut kā tā ar to divpadsmito klasi, varbūt kaut ko tomēr vēl var gūt, pat ja dažkārt sajūtos šādi:
Ir šodiena. Šodiena bija vakar. Šodiena ir arī tagad. Šodiena ir katru dienu? Laikam jau tā. Bāc. Kur palikusi vakardiena un rītdiena? Vai tās arī ir šodienas? Vai tās vēl var vai jau vairs nevar ietekmēt?
Pašlaik esmu jau 6. ''sērijā''. Nolēmu, ka būtu gudri pirms filosofijas olimpiādes tomēr mazliet izmēģināt eseju rakstīšanas iebaidošo formu, no kā kopš septembra izvairos. Nu jāraksta par ekstensiālisma teoriju, kurai piekrītu, un nezinu, kā lai uzdrīkstos (hm, šo vārdu šeit laikam nekad vēl neesmu lietojusi). Kādu laiciņu neesmu izjutusi spēcīgas domas (ja neskaita satraukuma domas, bet tās nav īsti darbos izmantojamas, tikai satraukuma veicināšanai, tā liekas) un liekas, ka vairāk par burtisku lietu iemācīšanos neesmu spējīga veikt. Vispār arī liekas, ka vārdi iet uz riņķi šai blogā , es nesen uzdūros šim:
taču, ja vien nesaņemšos cītīgi patulkot, no tā būs mazas jēgas šīs vietas sakarā. Šovakar gan izjūtu mazliet prieka, ļoti iespējams tādēļ, ka izveidoju sarakstu ar lietām, ko kopš pamošanās esmu izdarījusi. Citādi šķita, ka neaizvilkšu sevi uz produktivitātes pusi. Problēma pat nav ar paveicamajiem darbiem, tie visi ir kļuvuši pat pārsteidzoši patīkami (piemēram, beidzot izlasīt pēdējo Studijas numuru, ko nopirku lidostā, vai izlasīt Ilzes doto Puškinu vai Šuškinu un diezgan padaudz citu grāmatiņu, vai pabeigt pāris gleznu vai izlasīt filosofijas tekstus vai uzrakstīt vēstules pāris cilvēkiem vai arī vienkārši iziet ārā), drīzāk kaut kādā bezjēdzīgas monotonitātes ieslīgšana, kas ietver visas lietas, kas sniedz ātru apmierinājumu, bet neko dziļāku vai vērtīgāku. Slimība tur mazliet spēlē lomu, jo nevaru nekur ārpus mājas diži izkustēt, tomēr tās ietekmē ir ļoti savādi pamosties dienas gaišumā bez telefona un tikai pēc pāris brīžiem saprast, ka skolu šodien esmu nolēmusi neapmeklēt. Bet tas tomēr nedaudz atbrīvo dienas plānu, un liek man domāt, ka ir vairāk laika, kā patiesībā ir. Laikam ar laika apziņu vēl man jāiemācās sadarboties, tā varētu prasīt diezgan smalku saprašanu, lai vieksmīgi to piepildītu. Vai varbūt arī visi ir tikpat nožēlojami laika izlietošanā, kā es, un man nevajadzētu satraukties? (vai tieši pretēji, satraukties, ka visi nejēdzīgi izlieto savu laiku?) Nezinu, uz cik daudz no plus/mīnus gads no šodienas es pēc kādiem, piemēram, pieciem gadiem atskatīšos kā uz kaut ko vērtīgu. It kā izaugšanas posms, jep, deviņpadsmitgadība (kas vēljoprojām turpina mani pārsteigt ar savu skaitli vien), taču lielākoties tikai tukša eksistēšana bez mēģinājumiem iedziļināties. Klausoties mazliet vecāku cilvēku stāstos, tā vien šķiet, ka viņu deviņpadsmitgadībā varēja paveikt tik daudz ko (kaut vai izveidot kaut kādu savu (kaut vai ļoti šaušalīgu) domubiedru klubiņu) vai arī radīt un izlikt savas pieaugšanas emocijas kaut kur. Bet kā ir tagad? Vai man tiešām viss ir tik vienkārši (vai tieši pretēji, visi sūdzās, ka nekas nenotiek?) un tādēļ nav pat nepieciešamības nekā radīšanai?
Nesen pusdienās ar klases meitenēm bija izvērsti jauka saruna, kurā apsvēru kaut kur nejauši dzirdētu ideju par to, ka visa veida māksliniekiem, kuri ir auguši miermīlīgā vidē, nevis kādā ļoti specifiskā ekosfērā, ir daudz grūtāk radīt un stāstīt jebkāda veida stāstus uztvērējiem, jo viņu pieredzei bērnībā nav bijis iemesla attīstīties. (Tas arguments par to, ka grūtības mūs attīsta kaut kā.) Nu, analoģijās runājot, ja cilvēkam ir perfekta seja, tad viņa degunu var aprakstīt tikai ar vārdu "deguns", muti - "mute" utt. Bet, ja, ir, piemēram, vasaras raibumi vai līks deguns, vai pūkainas uzacis vai kas, tad lietas iegūst daudz lielāku individualizāciju un saturu, kā arī, atklājot lietu neperfekcionismu, tās tiek pietuvināts uztvērēja paša neapzinātajām bailēm par to, ka viņš/viņa nav perfekts. Kā arī, kādēļ kaut ko radīt, ja viss ir lieliski? Hm, kā arī uzpeld jautājums, kas vispār ir notikumu pamatā? Vēlme mainīties/nespecifiska vēlme kaut ko bezmērķīgi paveikt/attīstīties/vienkārši radīt? Vai varbūt, arī dzīvojot miermīlīgā vidē, iekšējā pasaule var tā samutuļoties, ka traks var palikt, un vajag kaut kur visu to izlikt? Hm hm hm, ja nu kāds grib par šo padiskutēt, esiet laipni aicināti!
(
Zīmējums, kas man atnesa vienīgo desmitnieku krievu valodā šogad. Un tieši par novirzīšanos no perfekcijas tēmas. Ha!)
Vispār šķiet, ka neesmu paveikusi diži neko. Citi raujās šur un tur, un es, atskatoties uz mani pirms gada, saprotu, ka esmu diezgan ļoti nomierinājusies, un nu, laikam pilngadības ietekmē arī mazliet, novērtēju brīvu laiku mājās un mieru, neraujos un nesatraucos vairs par kaut kā dižu nokavēšanu. Varbūt mana dzīve virzās uz kvalitatīvās, ne kvantitatīvās izaugsmes pusi..Ļoti pamazām un bikli. Cerams.
rekur divi jauki viena vakara dziedājumi (iesākumā bija viens, bet tad uzradās otrs, ar skaistu skaistu viloji).
Bāc bāc bāc. Esmu blogu pārvērtusi no mazās prieka un lepnuma mapītes par nemiera un tukšuma izraisītāju.
He, vai esmu teikusi, ka vienubrīs katra raudātvēlme noveda pie nošķaudīšanās? Tas bija diezgan smieklīgi, jo fiziski sajust kā "asaru kamols" kļūst par gļotādu kairinājumu un škaudījienu, bija kā censties nopirkt alkoholu 22:01. Lai gan..šķaudīt ir tik patīkami, kā eksplozīvs un neemocionāls asaru izlējiens. Žēl, ka tas notiek tik reti. Lai gan nē. Kas par daudz kas par skādi.Arī lasīt grāmatas ir patīkami tikai līdz tam brīdim, kad nav jāizlasa 400 lapaspuses 10 stundās. Vispār filozofijas skolotāja izteicās, ka grāmatas noteikti nav jāizlasa līdz beigām, ja to negribās vai ir galīgi neizturami. Ir ļoti morāli ok pagaršot un neizvēlēties kožļāt tālāk. Tas mazliet nesaskan ar izglītības normatīviem, taču, ja grāmats izmanto par analoģiju augststākās izglītības izvēlei, reizē tomēr nomierina manu neizlēmības rievu starp uzacīm.
Šodien kulturoloģijā uzzināju par plānu, ko Tolstojs sev sastādīja pēc studiju pamešanas. Tajā bija tik daudz mācīties vēlmes un tik daudz maza bērna vienkāršības, ka ievedu prātu apļdomās par mācībām. Par to, kāpēc mācības uztveru kā ienaidnieku, nevis sabiedroto, kāpēc ar tām cīnos, nevis izmantoju savā labā. Protams, ne tik melni vai balti viss ir, tomēr sen jau zudusi mana naivā interese par visu un vēlme uzzināt tikai uzzināšanas pēc. Ir tak tik ļoti vienkārši piesēst un izlasīt visu fizikas vai bioloģijas grāmatu tikai tāpēc, ka to var izdarīt. Izglītošanās mūsdienās ir tik pieejama kā vēl nekad (patiesībā gan jau diezgan pailgu laiciņu ir bijusi, bet nu tad jau es vēl nebiju, lai to izmantotu), tomēr liekas, ka jau kādu laiku sabiedrība ir iegrimusi tai obligativitātes apburtajā lokā, kurā tādēļ, ka ir jāmāc, negribās mācīties. Nu, vismaz šeit naivi sēžot, gribas domāt, ka, ja varētu neko neko nedarīt, cilvēki tomēr izrādītu lielāku pašiniciatīvu kā pašlaik. Protams, protams, sanāk, jau visvisādi izglītoties ārpus skolas un domāju, ka citiem vēl veiksmīgāk, taču iniciatīvas izrādīšana par iespēju izmantošanu liekas, ka ir mirusi gan.
Pēdējās dienās daļa klases ir aplipusi ar tukšuma izjūtām. Vakar pusmiegā, guļot dīvāniņā, spriedelēju ar klasesbiedriem, kas gan ir izraisījis šo stāvokli, kurā it kā viss ir pieņemami, bet reizē arī liek atzīt, ka kaut kas nav. Nekā nav. Tukšums. Nonācu pie atzinuma, ka man pietrūkst piedzīvojumi. Pagājušā gada divpadsmitklasnieki tik nesavtīgi prata tajos iepīt visus, kam nebija žēl sava laika (un arī tos, kuriem dažkārt bija žēl, taču vienmēr tāpat bija vērts), ka daudz nepiepūloties (un ļoti iespējams pavadot mazliet laika skolā pēc stundām), atgadījās šādi tādi piedzīvojumi. Liekas, ka sarežģītākais ir nevis pāreja no patērētaja uz ražotāju, bet gan laika atrašana. Nu, ja kaut kas ir jāieplāno, tad to, protams, veic apzinīgi un daudz izvērtējot, bet tais pagātnes piedzīvojumos tas vienmēr notika tik ātri, ka nebija laika apzināt visus plānus vai arī iedomāties, ka varētu kaut kas laikiski neizdoties.
Kādu laiku jau mani ir pārņēmušas domas par neizdošanos. Domāju, kā īsti atšķir neizdevušos cilvēku no tāda, kam viss izdevies. Vai tas aprobežojas tikai ar iekšēju apmierinājuma sajūtu vai laimes izjūtu, vai konkrētu ideju kvalitatīvu realizēšanu? Varbūt sava zobratiņa veiksmīgu ievietošanu sabiedrības kompleklsajā mehānismā? Gribās teikt, ka būt laimīgam pat, ja viss ir slikti, ir izcila atbilde, tomēr tā nekur neder - tā no zemākajiem punktiem ārā netikt. Vai ārēja neizdošanās tomēr nenozīmē neizdošanos un ārēja izdošanās arī nenozīmē izdošanos? Bet kā ar gadījumu, kad neesi laimīgs, kad viss ir labi? Vai tā arī ir neizdošanās? (He, he, pilnīgi gribās šeit kaut kur iebāzt Dirihlē principu, he he, būtu interesanti to aizņemties no matemātikas un iepazīstināt ar citām, ne tik teorētiskām un k un m nepārbāztām tēmām.) Trešā iespēja, kad viss ir lieliski un cilvēks ir laimīgs, ir mazliet garlaicīga, bet ceturtā ir interesanta: kad viss ir slikti un cilvēks ir nelaimīgs. Vai tā ir izdošanās? Jo nu, cilvēks atrodas stāvoklī, kas atbilst apkārtējiem apstākļiem, tad jau būtu jābūt. He, sākumā es nemaz nedefinēju izdošanos kā patīkamu, tur laikam arī slēpjas tā mana kļūda. Lai vai kā, ja reducē cilvēku līdz viņa iekšējam stāvoklim un atmet visus ārējos faktorus, tad arī nevar teikt, ka kaut kāds stāvoklis ir vairāk izdevies par pārējiem. Ārējos faktorus liekas, ka tomēr var iedalīt. Laikam pēc tiem tad arī secinu, ka neizdošanās ir mazliet novērojama, liekot noslēgt eksistences ķēdi (līdzīgi, kā saslēgt elektrisko ķēdi) man ar visiem apkārtējiem faktoriem un tādējādi vismaz rodot atbildi uz skolasbiedru tukšuma sajūtu.
mazs KBJ
Un ko tālāk?
(viena no lietām, kas šogad skolā man pietrūkst, ir ukuleļošana. Ar mazu brīva laika brītiņu uzrašanos ceru, ka tā atgriezīsies mazliet. Varbūt ar šo. Varbūt ne ar šo.)
