ak, pavasari, pasmejies

es nedaudz pasmiešos

he he he he he he he he hee he heheh he eh ehehehehe hhehe he heheh hehehehe heheh hehe heh hehehe heheheheheh hehehehe hihihihihihih ha  ha hahaahhahahahahahhahahahhahaa ha hi hi hehehehehehhehehehe he ehe he hE HE he he ehe ehe heehe hehehehehehehehee hi ha ha ha ha hahahahahahahahah he he he he h e h he he ehehehehehehehe hhhhheeeeee hiiihihih ihihihi hihihihihihihihihi hihihih ihihihihihihihihihi hihihihih ihihihihihihihihi hihihihihihihihihih ihih ihihihi hihihihihihihi hi hihihihihihihihih ihihihihi hihihihihihihihihihih ihihihi hihihihihih  ihihihi hihihihi hihi hihihihihihihihihihi hihihihihihihihih ihihihi h ihihihihihihih ihihihihihihihi hihihh hha hahhhaha hhahahhahhah ahahhahah ahaha hahhahahahh ahahahahha

heheh, šis tiešām iedarbojās! Tā, protams, nebija iecerēts un sākumā nemaz nesmējos, bet ap vidu kļuva jautrāk. Agrāk ļaudis teica, ka man ir smaržīgi smiekli. Tas ļoti iepriecināja. Nu sen nav sanācis smieties un arī dzirdēt kādu skaļi izsakām "smaržīgi smiekli". Ak. Vismaz tagad! 

Kāda laika tālā pagātnē stāvēju dušas kabīnē Nīderlandē un domāju par nīderlandiešu ūdeni, kas mani apskaloja. Vispār, hm, vai kādam var piederēt ūdens? Nu, jo tas jau nekur nevar likties, tas var tikai ceļot un plūst un piedzīvot kā sniegavīrs Novembrī. To neviens īpaši netur (ja vien negadās reāls sniegavīrs, tā gan, tā gan), bet tam ir savi ceļi ejami. Tas man atgādina par šo dzejas ilustrāciju, ko nekad tā arī nevienam nenodevu, lai gan man bija pat divas kopijas:

Lai vai kā, domāju tik cītīgi, ka aizdomājos līdz Morzes kodam. Nolēmu, ka būtu riktīgi forši pārraidīt ziņojumus, izmantojot statistikas līknītes, jo nu, būsim godīgi, tas ir reāli. Pirms ķēros klāt kaut kādai praktiskai darbībai, nolēmu pārbaudīt savu pilnīgi absurdo teoriju praksē. Un lūk:

Ieguvu tieši šo. Cik absurdi un reizē jauki. Sajutos kā tikko uztvērusi citplanētiešu ziņas neeksistējošos radio viļņos. Varbūt tie mostās?

//

tas bija vakardienas pavasars, kuru nejutu līdz galam, tādēļ vēl atstāju savās rokās. Šodiena bija pietiekami jauka savā mierā, lai atsauktu man atmiņā manu paseno ideju par pavasari. Pat porcelāna kaktusi  bija nomierināti un patīkami maigi pieskārienam:

//

Man ir mazs mazs prieks apmeklēt skolu. Ne vienmēr un ne ļoti daudz pēdējā laikā, bet šodien gan. Un prieks, kas uzrodas, esot skolā, ne prieks, ko iepakotu no mājām ielieku kabatā. Šodien cīnījos ar dīvainiem redzes defektiem, kuri gluži kā no placebo efekta rokasgrāmatas sāka parādīties pēc fizikas stundas par redzes dīvainībām. Tie vienubrīd kļuva tik sāpīgi redzēt (he, Martai šorīt tieši jautāju, kā var aprakstīt sāpju kvāliju, bet laikam to ir piedzīvojuši gandrīz visi, tāpēc, pieņemot, ka sāpes mēs uztveram aptuveni līdzīgi, var spriest par to pēc savas pieredzes), ka nolēmu aizvērt acis ciet. Tā nu mans ceļš uz veikalu un atpakaļ bija pilnīgi atkarīgs no Martas pasaules uztveres. Ar neredzīgajām acīm spēju sajust vien to, ka ārā ir pavasaris. Zinu, ka nav (tāpēc uz sekundi tomēr palūrēju uz apkārtni, lai pārliecinātos, ka pēkšņi par šādu nepiedienīgi agru domu nesāk snigt), taču sajūta jau var būt. Pat, ja visiem citiem citas domas galvā, mums ar Martu bija pavasaris. Domāju, ka, ejot vienai vai ejot redzīgi, pavasaris nebūtu atklājies, bet nu tagad tas ir dzīvs. Ceru, ka vēl kaut kad tā pagadīsies. Un drīz jau vajadzētu būt arī īstajam pavasarim, kas atbrīvotu visu. 

Šodien aizmirsu mājās telefonu. Likās, ka tas beigs mani vai nost, bet beigās bija tīri jauki. Pat neizjutu nekādas nepietiekamības, ja nu vienīgi sākumā šķita, ka tas mani attur no paldies pateikšanas, līdz sapratu, ka  citu telefoni darbojas gandrīz tikpat kvalitatīvi (un papildus nāk slepeno atslēgvārdu iečusktēšana ausī (vai manā gadījumā uzrakstīšana uz rokas)) , kas ir absolūti neslikti. Un vēl jānorunā tikšanās vieta un laiks konkrēti un bez atkāpes (vai arī ilgas gaidīšanas), bet tas jau tikai piešķir dzīvei pagājušā gadsimta nostaļģisko smaržu. Pēdējā laikā kaut kā tiecos uz pagātni, uz patālu pagātni, kas man tur meklējams, tiešām nezinu. Liekas, ka mūsdienas vairs neeksististē. Vai arī eksistē daudz mazāk. 

Ak, pavasari, nāc, lūdzu, ātrāk (apsolu ēst ārā un ņemt līdzi ukuleli uz skolu un peldēt Lucavsalā un gulēt zālē un gulēt puķēs un beidzot iet plenērā un smaidīt saulei pretī un meklēt vairāk)! Ja vajadzēs, iemācīšu tev smaržīgi smieties no jauna.

(šorīts un mans skapītis un Elza zināja, ko darīt)

paslēpe

pa vakardienu man saradās trīs melnraksti. Cerams, ka šis nekļūs par ceturto. Kā nekā, ir nakts.

//

Jūtos mazliet līdz galam neizepojusi gaisu. Un mazliet pieēdusies. Mazliet silta un tīra. Vīraks ir aizpildījis manas istabas gaisa telpu. Diezgan skaisti vērot to darbībā. Pat, ja negribot nosalt neesmu atvērusi logu un pēc īsa brīža gaiss ir kļuvis par piesātinātu. 

Otrdien nopirku beidzot vīraka vērtikāli turētāju un ceturtdien uztaisīju tādu pati. Diezgan īpašu vispār. Šķiet ļoti savādi (un reizē arī bēdīgi mazliet), ka nebiju iedomājusies atrisināt šo problēmu ar savām rociņām iepriekš. Nav tak tik sarežģīti kaut ko uzmeistarot. Pēdējā laikā vispār sevi pārsteidzu ar kaut kādiem savādiem izgājieniem. Nemanot esmu kļuvusi par 21.gadsmita patērētāju. Cerams gan, ka līdz grāmatām tas nenonāks un tās turpinās plūst manās rokās un plūst prom tāpat kā vārdi. Hm, vispār (šis ir mans janvāra pēdējā ceturkšņa vārds) 8 neatbildētās aptaustāmās vēstules pamatīgi ieliek 0 neatbildētajām virtuālajām vēstulēm. Bāc, negribu, lai mūsdienas pārņem tagadni. Vēl ne. Vēl mazliet.

Pēdējās divas nedēļas esmu spēlējusi paslēpes ar diletantismu (vārds, ko šodien izlasīju un nolēmu palietot kādu laiku intensīvāk, lai tas nokļūtu manā ilgtermiņa vārdu krātuvītē). Nu, un tas ir arī ļoti atbilstošs vārds visam, kas man te notikās. Tas, protams, ir milzīgs izmēros un nekādīgi nenoslēpjams teorētiski, bet realitātē ir izrādījies, ka vai nu esmu meistarīgāka, kā pašai liekas, vai arī diletantisms ir manā pusē un tam patīk kautrīgi slēpties no atbildīgo acīm.  

Vispār diezgan interesanti, kā uzrakstītais mainās dienas gaitā. Kaut kad sev pierakstīju, ka rīts ir miris, diena ir vecumdienas, vakari ir pusmužs un nakts ir bērnība. Liekas, ka tas bija tad, kad rītos nedejoju. Var jau gadīties, ka pati sev nocitēju dienas ritumu. Ak, filozofija man nenāk par labu. Vienmēr ir patīkami atrasties tais stundās, pat, ja liekas, ka skolotājai ne īsti patīku (viņa gan jau viens divi saprot, ka neko nezinu) un klausīties par citu labajām idejām. Tā vien šķiet, ka filozofija cenšas uzrakstīt instrukciju visai pasaulei. Nu, kā neizskaidrojamās lietas darbojas. Ir jauki beidzot gūt skaidrību, bet kaut kādā ziņā tas ierobežo. Tāpat kā brīvā tēma vai konkrēta tēma. Pazūd uztveres ēteriskums, jo, lai gan man vienmēr ir iespēja izdomāt citas versijas un nepiekrist jau esošajām vai tās vispār neņemt vērā, tomēr tās vienmēr uzpeld atmiņā, pat, ja netīši. Tā nu visas patīkami neizskaidrotās lietas kļūst nejauši izskaidrotas. Stulbi. (labi, labi, ir arī pārītis, ko nekad, šķiet, neizpratīšu, bet nevar zināt, vai labāk ir atstāt nenoskaidrotu vai noskaidrot. Nē, ne atvērtais daiļdarbs un visas iespējamās iespējas, bet mistērija.)

(šīs dziesmas nosaukums tikai nejauši sasaucas ar iepriekšminēto)

Ā, arī par sniegu. Kamēr tas vēl bija. To var uztvert kā sniegu un var uztvert kā mannā, kas izlieta ielās. Trešdien nācās iet cauri visai Vecrīgai pašā sniega kulminācijā. Nu, jo pēc iziešanas cauri Vecrīgai iekāpu milža peļķē. Liekas, ka Vecrīga ir labākā vieta, kur atrasties sniegā, jo tur starp veco bruģi un dīvaini saškiebtajiem namiņiem ir grūtības ar tā sašķūrēšanu un tad sniegs veido visvisādus citur īsti nemanāmus skatus.   Tas bija jauki. Bridu tur un domāju, kā ļaudis ir pieraduši pie sniega. Neviens no tā nebaidās. Bet visur mētājas balta, bieza ūdens kārta! Vai pēc daudz daudz gadiem, kad visur cauru gadu mētāsies netīrumu kārta, ļaudis pret to izturēsies tikpat vienaldzīgi kā pret pulverizēto ūdeni? 

//

Kaut kad nesen klusi atzinu, ka dzīve mani garlaiko. Tad gan uzreiz ņēmu savus vārdus atapakaļ, jo sapratu, ka tas ir akmens tikai manā lauciņā. Jāpacenšas starp akadēmisko trakumu iepiņķerēt kaut kādu emocionālu piepildījumu arī, jo nu man ir pat mazliet bail, ka vienudien vienkārši aizbēgšu no visa, nepabeigusi skolu. Vai pamodīšos kā vabole un neko vairāk vairs nevarēšu iesākt. Bet es negribu būt vabole. Gribu atkal būt es. Varbūt spēlēju paslēpes arī ar sevi?

uzjautrinājums.

nu, vispār jau divi. un īsi teikumi.

Šodien sēdēju autobusā mājup un lasīju. Galīgi aizmirsusi par runāšanu biju, tagad tikai atceros. Arī no rīta braucu uz skolu un, stāvot kājās, taisīju sev čiekurauskarus. Vispār šodien tādi smieklīgi braucieni ar autobusu sanākuši. 

LAsīju Daniila Harmsa "Gadījumus". Nu izcili smieklīgs absurds, pat vēl labāk par jebko no absurda teātra. Īsi un repetatīvi teikumi, tie vienmēr palīdz tikt galā veiksmīgāk. Lasu tos un atceros, ka jāuzraksta kādam. Vai kādai, to gan vairs neatceros. Pieveru mazo grāmatiņu, iestiepju roku somā. Paralēli uzmetu beidzot brīvās acis maniem līdzgaitniekiem. Kas tad tas. Desmit cilvēki (zinu zinu, bildē divi nav redzami, bet varat ticēt, ka viņi tur bija) manā tuvākajā apkārtnē lieto. (Šis izteiciens ir no Adelīnas un oriģināli ir par alkoholu, bet man patīk arī te.)  Mirkli minstinos, vai lietot man arī.  Telefonu tomēr atlaižu un tas iekrīt atpakaļ somā. Jūtos stulbi. Taču nu nē, man ir šis jānofotogrāfē.

Nu bijām vienpadsmit cilvēki ar telefoniem rokās. Uzjautrinājums.

(((sakritību sakritība, beigās sanāca pat kā citāts no Harmsa stāstiem)))

Vakarnakt rakstīju eseju. Pamatideja bija rakstīt par Hardiju Lediņu. Tad gan sapratu, ka nezinu tik daudz. Nolēmu rakstīt par 1243 pienākušajām ziņām. Ieviesās lieliska kļūda. Uzjautrinājums. Kaut kā tas pat ir saistīti ar pirmo uzjautrinājumu. 

Šodien atkal biju uz 1243 ziņām. Izmantoju neizmantotās iespējas. Uzzināju, ka lejā ir brīvs diapozitīvu projektors, kur likt savus diapozitīvus. Uzzināju par "samizdatu". Nu skatos šo , ko vispār jau vienreiz esmu redzējusi, un ak, "samizdatu" tur piemin. Uzjautrinājums. Trešais, negaidītais. Sakarību vadi, pīnītes. Veiksmīgi sapiņķerējumi beigu beigās. Un īsi teikumi. 

//

Pēdējā laikā vairāk nerunāju. Eju prom. Negribās klausīties daudzos. Un arī atbilžu domas paklūp vēl nepiedzimušas. Nekas. Gan jau drīz būs labi.

mīlestības asaras

Cenšos izdomāt, kādēļ asaras ir tik nepieņemamas, kādēļ tās vienmēr ļaudis uz ielas atpazīst kā skumju vēstnesi, kas vienmēr cilvēkos katalizē kaut kādu satraukumu un vispārēju palīdzētvēlmi. Var jau gadīties, ka tikai man tās nākas vairākumā gadījumu sastapt (un ļoti iespējams, ka sajust uz vaigiem) daudz pozitīvāku emociju sakarā. Vai arī spēcīgāku. Nezinu, kāpēc tieši šķiet, ka prieka (vai kā šodien mīlestības) asaras ir tik ļoti spēcīgākas par skumjo vaigu mitrinājumu, varbūt tas ir ar to saistīto emociju dēļ, va arī var gadīties, ka jupitera sekstils saulei to kaut kā ietekmē vai kas tik vēl ne. Katrā ziņā kādu laiku valodošā emocionālā kailība ir ieģērbta, nezinu, vai viskvalitatīvākajos ietērpos, taču visnotaļ kaut kādā patīkamā mirklības audumā.

Skaistums. Šodien piedzīvoju pavasari ārā. Nebiju domājusi, ka man reiz dzimšanas dienā nāksies saņemt tik saulaini pavasarīgas sajūtas, gluži kā nākot mājās no sākumskolas, kad varēju pusapģērbta izbaudīt āra siltumu pēc skolas aukstuma. Nolēmu, ka būtu jauki katru reizi parunāties kaut vai mazliet ar to, kam gadījijies man atrasties blakus sabiedriskajā. Beidzot noskaidrot, kāpēc tas stulbais puisis katru rītu klausās savu briesmīgo mūziku tik nepatīkami skaļi, kāpēc blakussēdētājs tik cītīgi visu laiku tausta sejas grāmatu vai kā kādam patīk viņa lasītā grāmata. Nolēmu, ka gan jau tāpat kā man, arī viņam ir plāni autobusā pavadītajam laikam, taču ticu, ka pilnīgi pietiktu ar pāris teikumu sarunu un varbūt arī vārda uzziņu - skaists lauka pētījums, kurā saskatu tikai vispārēju ieguvumu. Varbūt arī kāds tālāksēdētājs dzirdētu šo un varbūt saņemtos parunāties citreiz ar kādu, varbūt kādam būtu aizmirsta mājās grāmata un šīs kļūtu par produktīvām sabiedriskā transporta minūtēm. Nezinu, vai pirms trīsdesmit gadiem mūziku jau varēja tik vienkāršo ievadīt tikai savos dzirdamorgānos, ka cilvēki kļuva inerti pret jebkādu starpdisciplīnu kotanktu, pārstājot sveši runāties (vai arī tas tiešām nekad nav noticis), taču nu liekas, ka esmu gatava šim eksperimentam. Nedomāju, ka tas ļoti uzlabos manas vispārējās komunicēšanas prasmes, gribu tikai iegūt kaut kādu informāciju, ko ikdienas transportiskajos ceļojumos pa pilsētu palaižu garām.

Šodiena kaut kā ļoti savādi atšķiras no visām citām dienām, ko gadījies piedzīvot - skolā atgriešanās neīstenības sajaukums ar sen neredzēto agro pēcskolas sauli un sniegu pēc kāda laika, kā arī pirmo reizi nezināju, ko sociāli iesākt ar to, ka šis nu ir tas datums, kad man gadījies izlīst vispārpieņemtajā realitātē.

Ceru, ka deviņpadsmitdgadība nesīs vēl vairāk vispārējas dzīvošanas skaistuma kā pilngadības formālais skaitlis un spēšu noturēties visdīvaināko brīnumu viļņos. 

1243 nelasītās ziņas

noteikti ne manos uztvērējos.

Jutos nedaudz slikti saprotot, ka, ja šo publicēšu, sanāks divas ziņas vienā datumā, taču viss droši, man rādās, ka vakardienas ziņa tomēr ir vakardiena (pieņemu, ka pēc kaut kādiem citu laika joslu standartiem, kas man šai gadījumā absolūti der).

Vakarnakt nez kāpēc neskatījos ārpus savas istabas sienām un tikai, cenšoties aizmigt, dzirdēju kaut kādu slepenu darbību. Šodien pamostoties sapratu, ka ir SNIEGS SNIEGS SNIEGS un viss ārā ir balts un ir SAULE, ak prieks! Paspēju apmaldīties (nu, ne gluži, bet veikt līdzīgu darbību, kā apmaldoties, gan) Ziepniekkalna mežā. Nekad šo nebiju uztvērusi - it kā daudz daudz reižu esmu tur bijusi visdažādākajās formās un ātrumos un ekipējumos - man bieži gadījies tai mežā nonākt situācijās, kad atpakaļ iet negribās, bet nav arī zināms, kas ir priekšā un cik ilgs laiks būs nepieciešams izejas atradnei, un vai tur tomēr nav kāds strupceļš. Vai, kā šodien - slapjums vienā malā (uz nožēla, ka neuzvilku gumijniekus) un grāvis otrā. Nekas, pēc šodienas ar mežu vismaz varēšu apzināti spēlēt spēles.

Šodien apmeklēju "You have 1243 unread messages". Vēljoprojām nožēloju, ka aizmirsu pajautāt, kāpēc tieši tik neatbildētu ziņu. Tas, ka kaut kad zināju, par ko ir izstāde, man neliedza šodien to visu aizmirst un būt pārsteigtai par visu, ko man gadījās redzēt un dzirdēt. Protams, redzot drēbju un biļešu rindas, smējos par vislabākā laika izvēli, kā arī, redzot baru ap kuratori, sapratu, ka tas tiešām nebija gudri, jo šodien tur bija to papildus simts cilvēku pieplūdums (es, protams, arī esmu viens no šiem), kas SG atzīmējušies, ka būs. Ak, ko darīt.. Vismaz sanāca satikt pazīstamus brīnumus un nebūt vienai, par ko gan es arī nebūtu sūdzējusies. Pēc otrā runātāja, kuru ne līdz galam varēju saklausīt, nolēmu pievienoties citai grupai un kļuva daudz labāk -  klausījos par KODAK rūpnīcas latviešu grāmatvedi Amerikā, kas apsēsta ar grieztiem ziediem un inscinētiem selfijiem sešdesmitajos, par SIMS cienīgu sabiedrības būvēšanu, ko kāds latvietis apsēsti plānoja un laikam pat arī realizēja, par ventrikulārās fotogrāfijas ekspluatēšanu, par ko nekad Andreja Strokina sakarā nebiju pat iedomājusies, par Valdi Ābolu un Fluxus un mail art. Tikai beigās atcerējos, ka šis viss ir par dzīvi pirms virtuālas saziņas, ak, ak, mana dzīve līdz devītās klases ziemai. Nu jūtos tāpat, kā vakardienas tehnoloģiski attīstītais puisītis, digitālisms tomēr aprij analogā auru.

Šodienas pieredze gan atšķīrās no manām pēdējām kultūras patērēšanas pieredzēm - redzot rindas,   nodomāju, ka mierīgi varu atnākt kādu citu dienu viena uz izstādi, nekas traks. Tomēr izrādījās, ka beigās tieši runātāji bija vislietderīgākais - sapratu, ka arī tā gribu. Pēdējoreiz laikam mākslas skolā gadījās piedzīvot to mākslas zinātāja un mākslas uztvērēja simbiozi, un kopš absolvēšanas nebija gadījies to gūt atkal. Tik tiešām - Kim? un citas mazizstādītes neskaitās, tur tomēr apjautājoties var iegūt vien kaut kādu informāciju, nevis zināšanas, tādējādi turpinot būt tikai par atsevišķi pastāvošu mākslas uztvērēju un vairs nepiedzīvojot skolotāja un skolēna fenomenu. Arī akadēmiskā zīmēšana neskaitās, tas ir tik sterili, ka pat runāt ir aizliegts un arī tā tomēr beigās ir tikai tāda tehniska darbība, vismaz pagaidām. Lai vai kā, nu vismaz ir kāds tālnākotnes mērķītis.

Tas gan nav viss!! (bāc, matanalīze mani nogalinās rīt) Kādu laiku mokos ar neziņu, ko skatīties, jo šķiet, ka viss patīkamais kaut kad jau ir redzēts. Šodien gan jutos diezgan pārliecināta un uzmeklēju mākslas dokumentālās filmas un atradu Eames: The Architect & The Painter - pagājušā gadsimta mākslas komūnu stāsti vienmēr ir patīkami, tika daudz runāts par ģenialitāti, talantu un harizmu, ko neapšaubu, ka vajag, lai par tevi taisītu dokumentālo filmu, liekot aizdomāties par visiem tiem, kuriem šo trīs visnotaļ svarīgo faktoru trūkst. Noteikti neieskaitu sevi ne ģeniālajos vai talantīgajos, ne harizmātiskajos cilvēkos, tāpēc beidzot rodu arī atbildi uz nespēju saprast, ko nākotne grib no manis un es - no tās. Pat, ja nu esmu izdomājusi, kur gribu nokļūt tālā nākotnē, būs vēl pamatīgi jāpacenšas, lai tur tiešām nokļūtu, jo pēc filmas sapratu, ka noteikti neesmu dzimusi mākslā.

Vispār, gribu radīt vairāk analogās pasaules un mazāk fakebook, he.

brīnumvāris

Janvāri šogad grūti atpazīt. Likās, ka vēl daudz laika pierast, taču nekā nebija, tas skrien tikpat ātri, cik visi pārējie (ne tikai mēneši) un nu jau ir vien divdesmit četras dienas palikušas. EU, RĪT JAU IR 8.JANVĀRIS! (((((((man pat bija mazmazītiņa ideja par atvērtu uzaicinājumu mani apciemot pirmdien, nolēmu, ka pēc deviņu gadu pārtraukuma būtu jauki sagādāt sev dzimšanas dienā pārsteigumu, taču pierunāt ģimeni socializēties neizdevās. Ja nu kādam tomēr nav slinkums ierasties, tad līdz 94.vidusskolai ar 40. autobusu nokļūt nav sarežģīti un tālāk gan jau kaut ko sadomāšu)))))))

Atsvabināts galds tomēr nenāk par labu rakstīšanai, nejūtos labi par neko, kas tur tapis, tādēļ pašlaik rakstu šodien jau nopublicētu rakstījumu atkal. Vispār ļoti interesanti, ka šitā sanāk nedraudzēties ar galdu, negaidīju, ka tā attīstīsies mūsu draudzība (he, tas jau laikam tāpat kā ar bērniem, domā, ka būs labi labi un tad piedzimst, izaug un ir galīgi ne tā, kā plānots. Bet ko tad šai dzīvē var ieplānot?) Var jau būt, ka galds tik ilgi ir bijis apkrāvies ar grāmatām, ka nespēj vairs noderēt darbam, hm, šis gan vairāk izklausās pēc filozofa potenciālās dzīves scenārija. Par laimi, gulta ir un paliek uzticama rakstītvide un liek mazināt vienmēresošās šaubas par jebko, ko ar pirkstiem sanācis uzspaidīt. It kā jau arī galva ir iesaistīta procesos visos šajos, taču tās nebeidzamā darbība  spēj vien  atgādināt par neuzrakstīto un tad sakrājas daudz daudz un saprotu, ka no tā visa nav iespējams atbrīvoties racionāli patīkamā formā, un tas paliek neuzrakstīts. It kā tas ir tāpat kā ar sapņiem, lai gan šajā gadījumā bieža rakstīšana nepalīdz, jo dažkārt nesaistīti fakti ir un paliek nesaistīti fakti. Pat, ja rakstījuma masa ar katru reizi aug, tas nenozīmē, ka tur būs iespējams ietvert vairāk plānotā, jo parasti gadās ļoti daudz neieplānotā (kā šis, piemēram).

//

Vakar ļoti dīdījos līdz beidzot iztiku nepilsētas nakts melnumā un ilgi ilgi skrēju pa aklo tumsas lauku, un centos sajust kaut kādu brīvību. Kustību brīvību jau laikam visvairāk, varbūt daļiņu gara brīvības un neredzības visatļautības. Protams, ka turienes tumsa bija daudz melnāka par to, kas gadījās pēc Ziemassvētkiem nakts skrējienā, un acis vēl neapradušas un tad sanāca pilnīga melnuma jūra. Everitu varēju samanīt kā siluetu uz tumšo debesu fona vien pietupjoties. Augusts vakarnakt runāja par to, kā bērniem ir daudz mazāk aizliegtu lietu, kā pieaugušajiem. Everita, kuras pilnā gadība ir dzīva vien pāris dienas,  blakus nopūtās. Sarunas turpinājās par galīgi ne to tēmu, tā kā iespējams, ka tas tā nemaz nebija domāts, taču doma bija dzimusi. Ja tā padomā, tad visas bērnu nelegālības noveļ uz vecākiem, tāpat kā vienmēr par bezmaksas brīnumiem kāds ir samaksājis. Bet hei, reiz Andrea izteicās, ka katrs "jā" atnes kādus "nē" un "nē" atnes "jā". Pat, ja nelegālību skaits pieaug, pieaugšana tomēr ir vēl abrīvojošāka kā bērnība, vismaz kaut kā tā pagaidām sanācis tam tā iegrozīties:

šis bija ārkārtīgi burvīgi,

 kā arī sanāca mīlniekiem piešķirt mieru no svešo acīm.

Šodien, krāsaini nākot mājās ar dzeltenām biksēm, krāsainu cepuri un šalli, ar ukuleli un kazoo, dzeltenu somu un tīkliņu ar drēbēm, jutos visnotaļ saulaina; pat kaut kādi saules stari pēc ilgas tumšības bija izlauzušies starp māju kalniem. Skatoties uz Ziepniekkalna slapjo asfaltu, sapratu, ka gaidīt vairāk nevar - šodien beidzot došos skeitot. Kopš brīvlaika sākuma ir bijušas divas potenciālas skeitojamās dienas, kad laukumiņš, kur to parasti daru, bijis sauss, taču iepriekš nolēmu nenovirzīties no eseju iesniegšanas mērķa un paliku iekšā. Šodien gan nolēmu, ka jaunie gultņi ir sabojāšanas vērti un, nolikusi mantas mājās, pusapģērbta steidzos ārā. Kā jau vienmēr, kad sāku ņemties, uzrodas arī citi brīnumbērni un sāk man braukāt apkārt. Labi, šodien tāds bija viens (nu, patiesībā jau divi, otrs bija mazs skūterists, kas šoreiz par nelaimi aizbrauca tālumā kaut kur). Šis bija īpaši modernizēts, ar to ripināmo paralēlo divriteņu ierīci. Kamēr es centos nebēdāt par baltajiem apaviem, kas vairs nebūs balti, un ik pa brītiņam sapriecājos par to, kas sanāk, un arī par to, kas nu jau sanāk aptuveni par desmit procentiem labāk, kā iepriekš, tikmēr tas mazais puika turpināja bezemocionāli braukāt man apkārt (jā, šāds parasti ir kontakts starp mums, ja kāds tomēr neizrāda lielāku interesi), neveicot nevienu citu kustību, kā vien nelielu svara pārnesi uz priekšu un uz sāniem. Liekas, ka viņš ātri vien saprata, ka ar savu tehnoloģisko mantu tomēr ir pilnībā zaudējis prieka ieguvei, jo tā visu padara viņa vietā, neatstājot puikam vietu nekādām izklaidēm. Beigās viņa kļuva nedaudz žēl, jo ar savu tehnoloģiju viņš atšķīrās arī no trim citiem vienaudžiem, kas skraidīja apkārt ar koka zobeniem, un nolēmu viņam piedāvāt savu skeitu vai vismaz lūgt viņam parādīt kaut ko, ko viņš nevis māk, bet gan nemāk, bet puika noslēpās aiz krūmiem un turpināja mani vērot. Ehh, neko darīt, ceru, ka viņš (tāpat kā es) guva kādu atziņu no šīm trīsdesmit minūtēm.

lampiņu mīlētājs un es

atjaunošana

Pēdējās dienās iesāku pāris rakstījumus, tie visi bija absolūti pliekani un pat nedaudz biedējoši plakani. Baudai (pat tik mazai kā šis blogs) vajag miesu, ar informāciju vien nepietiek, tā liekas. Pēc eseju miljons reižu rediģēšanas un pārlasīšanas šķiet, ka manas rakstītprasmes un lasītprasmes ir nedaudz pazaudējušās. Taču dzīve ir cikliska, tas jauki, vienmēr nāk kaut kāda veida atdzimšana vai piedzimšana, vai atjaunošana.

Precīzāk, Eižena Grīna "Atjaunošana". Diezgan skaists laiks tai tikt izlasītai. Sāku 30. decembra (he, es iesākumā uzrakstīju jūnija) vēlā rītā svešā, taču skaistā istabā, svešā, bet ar franču valodu iemācīties iespēju apveltītā gultā. Sen nebiju ķērusies klāt grāmatām, decembrī pat obligāto Čaku sanāca pa pusei palaist vējā. Ar Kafku, ko ilgi jau nēsāju līdzi, vēljoprojām nav sanācis sadraudzēties, un tā nu mana literārā ēstgriba kaut kur samierinājusies klusēja. Taču tai rītā tā pamodās un atjaunināja manas alkas pēc literatūras. Vai vismaz nolēma iedēstīt prātā domu par Valtera grāmatplaukta neizmantotajām iespējām. 

Skaists laiks grāmatai, jo jaungadvecgads kā jau visi pārejas posmi, pat, ja teorētiski fiziski patiesībā neizjūtami, morāli ir ļoti mulsinoši, un, nu, es noteikti jutos diezgan pazaudējusies (tādēļ arī daudzie rakstlīķīši) un paklausīties ar acīm kāda cita pat, ja izdomāto dzīvi, ir atjaunojoši. Ir pagājušas trīs,  man liekas, manas dzīves mazvērtīgākās (taču ne sliktākās!) dienas, kuras lielākoties esmu gulējusi (katru dienu cenšos iet par stundu ātrāk gulēt, lai skolas sākumā mans miega pulkstenis nesistu miega zvanu piecos no rīta) un lasījusi un jūtos diezgan atjaunota. Patīkami, ka atkal kāda nejaušība notiek īstajā brīdī, sen nebija tās pratušās kaut kā.

Šodien lasot aizskatījos uz savu pusatjaunoto sienu un beidzot atcerējos, kāda es biju pirms kādiem diviem gadiem. Par šo es jau kādu laiku domāju un, protams, es kaut kad arī esmu ieplānojusi palasīt šejienes pierakstus (un beidzot aizklīst tālāk par bāc sēriju), taču neliekas, ka manas idejas līdz galam šeit būtu atstājušas kādas nozīmīgas pēdas, vairāk tikai pieaugšanas krīzes un tā, un tādēļ pie auglīgām domām nebiju tā arī nonākusi. Domāju, ko es pirms tam īsti darīju, kāda bija mana dzīve. Iepriekš  par šo domājot, likās, ka pagātne neeksistē, eksistē tikai tagande un vienmēr neziņas pilnā un raizes radošā nākotne, aizmirstot, ka tagadnē saplūst pagātne ar brīvības iespēju sintezējošo nākotni.

Vispār šķiet ironiski domāt par atjaunošanu, kas nāk no pagātnes, taču citādi pat nevaru iedomāties, kā tā varētu notikt, lai gan, hei, otra manu smadzeņu daļa saka, ka jaunums tomēr ir nākotne. Vai varbūt tomēr pagātnē var atrast kaut ko jaunu? Par to laikam bija gramata. Stāsts par Parīzi, kurā viss šķiet sastindzis, stingums, ko tur esot nepamanīju, jo laikam nepareizi lūkojos. Vienkāršība. Pāris (grāmata nav tik gara, lai būtu vairāk) ikdienišķi dialogi. Atjaunojoši ikdienišķi un klusēšanas pilni. Pat minimālistiski, ja  varu ļauties tā  teikt. Mani nesenākie abortēju. Skumjas un neziņa. Cik bieži es jūtos slikti, domājot par citiem cilvēkiem, kuru skaistās dzīves kaut kā pamanu savā dzīvē, cik daudz man liekas, ka visu laiku ir kaut kas jāpaveic (un arī nākotnē jāpaveic), aizmirstot par ikdienišķās dzīves burvību un nesarežģītību. Var pasēdēt un tāpat padzert kafiju. Var arī paklusēt un nemēģināt risināt sarunas filmas laikā. Var nesatraukties!!!! He, vienmēr, kad kāds cits runā par savu pardaudzdomāšanu, es nodomāju, cik labi, ka man tādas nav. Nu šķiet, ka man ir tik daudz nediagnosticētu diagnožu un laikam šis gads paies, tās atklājot, arī pardaudzdomāšana. Uztraukšanās. Gribu, lai ir labi un skaisti un cilvēki izjūt kaut šķipsniņu gandarījumu, esot ar mani, un visu cenšos, cenšos, cenšos, aizmirstot par cilvēciskuma vienkāršības spēcīgumu. Ļoti labs jautājums, vai, šo ideju pielietojot, citi atcerēsies par savu vienkāršību, to gan atstāšu praksei.

Vēl jaungadā izteicos, ka vēlos draugos būt iemīlējusies, jo tas, manuprāt, ir viens no produktīvākajiem stāvokļiem, nu vismaz kaut kādā namamātes nozīmē, tā, ka tad darīšu visu vislabāk un vispatīkamākajos nodomos. Abiem. Ļoti iespējams gan, ka pietiekami sen neesmu bijusi iemīlējusies, un kaut ko neprecīzi atceros. Beigās nolēmu, ka šis galīgi nedarbosies tomēr, jo ir ārpus manas izdomas robežām, un mulsumā šī jaungada bāc sarakstu izdzēsu. Lai gan, ja tā padomā, Elzai puspiecos no rīta pietika ar ukuleli un Nīmaņa "Tēju". Īsto brīžu smalkjūtība. Cilvēku sajūtu vēlmes it kā ir plašas un neaptveramas reizē tomēr ir tik vienkāršas un saportamas, jo man kā tādam pašam  pretspēlētājam, kā mani pretinieki, laikam jau ir tādas pašas spējas un zināšanas (labi, par šo var vēl pastrīdēties, bet nu vispārīgi) un nekas daudz jau nav jāmeistaro.  Tam gan ir pārsteidzoši pagrūti noticēt. 

Zinu, ka "Atjunošana" ir par pilnīgi citām atjaunošanām, kuras mani par laimi nav skārušas, un tomēr, nespēju neizjust atjaunošanu. Interesanti, ka šāda atziņa varētu rasties no stāsta, kas risinās pasaules populārākajā pilsētā, kurā loģiski, ka visi steidzās un skrien un ir sapiņķerējušies neizmērojamos apmēros un tomēr jūtos mazliet atsvabinātāka. He, bieži izsakos, ka citi var nemēģināt man kaut ko ieteikt (ja vien neesmu lūgusi), jo zinu, ka tas nedarbosies, taču paskat, cik skaisti tas sanāk ar grāmatām. 

Devendra Banhart ļoti ļoti šogad un nejauši arī par īsto. 

Vispār rīt agri jādodas prom un vēl agrāk jāceļas, taču zinu, ka atgriežoties jau būs citi iespaidi un negribēju šo skaisto sajūtu aizzaudēt, pat, ja sanāca gara pupa.

Nu gan ir 2:40 un NSRD to zina. (man liekas, ka šo es jebkam gribētu dzirdēt kā nobeiguma dziesmu)